Aculiecinieks

Aculiecinieks: Zinātnieki pēta, kā kuģošanu padarīt «zaļāku»

Aculiecinieks

Aculiecinieks - Taurgovis Ķemeros

Ar mozaīku mākslu izdaiļo parku Gulbenes novadā

Gada sākumā Spānijā dzīvojošās latviešu mozaīkas mākslinieces Lindas Riņķes un Gulbenes puses Šķieneru apkaimes jauniešu veidotā pietura ieguva sabiedrisko mediju gada balvu “Kilograms kultūras 2018” un kļuva par pirmo apbalvoto kultūrvietu Latvijā. Šogad sperts solis tālāk.

Linda, Alise Rubene-Dūne, Arvis Rubenis un pārējie projektā iesaistītie nolēma šovasar turpināt. Tā Gulbenes novada Stradu pagastā esošajā Stāķu parkā mozaīkas tehnikā tapa atpūtas vieta, kura apstrādāta ar flīzēm un traukiem mozaīkas tehnikā. Latvijā otru tādu neatrast!

Ar pašapziņu vietējiem viss ir kārtībā, tikai mēs, rīdzinieki, pašaujam Stāķu parkam garām. Taču starp kokiem izvilktā zilā plēve jeb jumts, kas sargā mozaīkas licējus no lietus šaltīm, ir kā stopsignāls. Stop! Dod atpakaļ, tas taču tepat ir! Pa taciņu nākot tuvāk, viss nostājas savās vietās. Arvja Rubeņa veidotie betona soli, mozaīkas tehnikā jau izlikts šaha galds un daudz, daudz flīžu. Meitenes gan smejas, ka ar telti arī sākušies pirmie pārpratumi.

"Es dzirdēju, ka te atbraukušas klejotāju ciltis un uzcēlušas sev nometni. Mēģinājām visus nomierināt. Ar Šķieneru pieturu jau arī sākumā bija tas pats. Centāmies noziņot internetā, kas te būs," stāsta Alise Rubene-Dūne.

Viss jau būtu labi, bet meža zvēriem ar to interneta pieslēgumu vēl ir tā, kā ir. “Vienu rītu agri atminos ar riteni, jūtu, ka neesmu viena. Pēkšņi viens uz mani tā sāk lamāties. Tā: ņa ņa ņa ņa…Vāvere!" stāstīja Linda Riņķe. Sapratusi, ka mozaīkas meitene ar palīgiem te ir uz palikšanu, kuplaste turpināja viņus regulāri “bombardēt” ar čiekuriem.

Meža klusumā un darbos iegrimušam pēkšņi dabūt tādu zalvi virs galvas nav nekas īpaši patīkams. Linda gan smejas, ka viņu visvairāk pārsteigusi Latvijas vasara. “Manam vīram Serhio nomira vecmāmiņa…. Un spāņu sievietēm ir tāda tradīcija, tāds tipisks mājas halātiņš, noteikti ar kabatām. Vienā ir karote, otrā lupatiņa. Vienmēr teicu, ka arī tādu gribu. Un, kad vecmāmiņa aizgāja, viņas halātiņu mantoju es. Nolēmu, ka tas būs mans darba halātiņš. Un es tajā to mozaīku veidošu. Tā…pa smuko! Bet sākās tāds aukstums, ka es iekritu vecāku skapī un vilku laukā visu, ko savulaik valkāju - trīs džemperus un lillā jaku. Un to halātiņu tā arī ne reizes neesmu uzvilkusi," stāstīja Riņķe.

Ar vai bez halātiem, šis projekts ir apjomīgāks nekā mozaīkas tehnikā izliktā autobusa pietura. Stāķu parka aktīvisti piedalījās biedrības “Sateka” mazo projektu konkursā “Paaudze paaudzei” un piesaistīja arī pašvaldības doto finansējumu. Liels atbalsts bija daudzie brīvprātīgie, kuri šuvoja, pienesa, mazgāja, spodrināja un darīja daudzus citus svarīgus darbus. Bet punktu uz i pielika bērni, kuri "Karjeras dienu" laikā šurp ieradās kā brīvprātīgie palīgi un sakopa atpūtas vietu.

Arvis Rubenis, kurš ir betona mēbeļu autors, saka: “Jā, savs pagalms ir savs. Bet tā pati Latvija jau arī ir mūsu pagalms. Mums ir svarīga vide, kurā dzīvojam!“ Viņa sieva Alise - projekta dzinējspēks - papildina: “Viss jau nebeidzas ar Latvijas simtgadi un pieturu. Mēs meklējam vietas, kuras vēl var uzlabot”. Linda jau tuvākajās dienās atgriezīšies Spānijā. Tieši vīra dzimšanas dienā. “Mēs beidzot satiksmies, aiziesim Madridē uz planetāriju, uz zvaigznēm paskatīties. Mums būs dzimšanas dienas randiņš!" teica Linda.

Taču nu arī Stāķos ir vieta, kur norunāt randiņus un skatīties zvaigznēs! Uz šaha galda zibenīgi parādās torte un pudele dzirkstoša burbuļdzēriena. Alise un Linda nedaudz aplaista un “iesvēta” jaunās mozaīkas mēbeles. “Lai cilvēkiem šeit ir labi!” Drīz te novietos arī grāmatu skapi, kurā ikviens varēs antest un atstāt grāmatas, kuras varbūt ir interesanti lasīt kādam citam, šaha figūras un noteikti sarīkos kādu brīvdabas koncertu.

“Tas ir mans mīlestības darbs! Mēs jau Jaunzēlandē abi ar Sergio nolēmām - pelnīsim naudu un darīsim to, ko mīlam, un to, kas mūs dara laimīgus!" tā Linda. Pēc mēneša, kas pavadīts uz ceļiem, Linda kādu laiku negrib dzirdēt vārdu mozaīka un flīzes, bet Alise lūdz neminēt vārdu “projekts”. Taču, pazīstot šīs divas aktīvās meitenes, uz to, ka viņas jau nākamvasar atkal ko neizdomā, neviens noteikti nesaderētu. Un tie vēl neizmantotie flīžu un trauku kalni…. bail pat padomāt!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti