Pērn koronavīrusa pandēmijas dēļ ANO Ģenerālā asambleja norisinājās digitāli. Arī šogad liela uzmanība valstu līderu uzrunās tika pievērsta cīņai ar koronavīrusu un nevienlīdzīgai pieejai vakcīnām dažādos pasaules reģionos.
Artjoms Konohovs/Latvijas Radio: Jūs savā uzrunā ANO Ģenerālajā asamblejā notiekošo Afganistānā dēvējat par traģēdiju, bet es gribētu vaicāt, kādu iespaidu tā atstāj uz Rietumu spēju kaut ko paveikt pasaulē un arī uz rietumvalstu, Amerikas, Eiropas reputāciju pasaulē?
Egils Levits: Situācija Afganistānā ir tāda, ka ir jāizdara zināmi secinājumi no tās, un viens no tiem secinājumiem ir, ka, acīmredzot, ir ļoti grūti eksportēt demokrātiju sabiedrībā, kura to nepieņem. Un es domāju, ka tā ir atšķirība starp iepriekšējo Rietumu uzstādījumu. Arī šodien [ASV] prezidenta [Džo] Baidena uzrunā Apvienotajās Nācijās skaidri izskanēja šī reālistiskā pieeja. Es domāju, ka šī reālistiskā pieeja ir pareiza. Mēs atbalstām demokrātiju tur, kur tas ir iespējams, mēs principā veicinām demokrātiju, bet ar militāriem līdzekļiem mums jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem.
Jā, Baidens runāja, ka militāriem līdzekļiem ir jābūt pēdējai iespējai, nevis pirmajam, kas tiek izmantots. Tātad jūs redzat, ka varētu notikt atteikšanās no šī tā dēvētā demokrātijas eksporta?
Es teiktu, ka demokrātija ir ļoti pievilcīga daudzām citām sabiedrībām ārpus Rietumiem. Bet tām ir jābūt pašām gatavām to ieviest savā valstī, savā zemē. Un tad, ja tās ir gatavas, tad mēs varam palīdzēt. Bet, ja tās nav gatavas, tad katrā ziņā ar militārajiem līdzekļiem to ieviest ir ļoti grūti. Es domāju, ka tas nav reālistiski.
Ja runājam par Baidenu un par Eiropas un Amerikas attiecībām: ko situācija Afganistānā saka par turpmāko uzticību? Jo ir cilvēki, kuri saka, ka Baidens faktiski realizē Trampa politiku, tikai nedaudz skaistāk. Viņš tāpat liek Ameriku pirmajā vietā un par Eiropas interesēm domā maz.
Baidens šodien vairākas reizes uzsvēra to, ka Amerika vienmēr ir kopā ar saviem sabiedrotajiem NATO, ar Eiropas Savienību, ar visiem tiem, kuriem ir līdzīgas vērtības un līdzīgi uzskati. Tā kā šeit man jāsaka, ka tieši ļoti spēcīgs uzsvars ir uz to, ka Amerika ir kopā ar sabiedrotajiem. Taču Amerika un tās sabiedrotie jeb, varētu teikt, Rietumi kopumā šodien nav vienīgie globālie spēlētāji pasaulē. Ir vēl citi globālie spēlētāji, un mums ir jāatrod sava vieta, mums ir jānostiprina pašiem sevi. Tas ir pirmais uzdevums. Un tad, protams, mēs varam mūsu vērtības arī rādīt kā piemēru citiem. Bet katrā ziņā tas, ka ir šī nostiprināšana priekš sevis, tā mums ir vissvarīgākā visiem Rietumiem kopumā.
Zināmā mērā tā ir Eiropas patstāvība, par ko runā Francija. Šeit var pieskarties arī jautājumam par zemūdenēm un domstarpībām, kas šobrīd valda starp Eiropu un ASV. Francūži ļoti aktīvi saka, kā šādi pret Eiropu nedrīkst izturēties, ka amerikāņiem un austrāliešiem vajadzēja konsultēties ar Eiropu. Eiropas Komisija, šķiet, tam piekrīt. Kā jūs redzat situāciju ap šo līgumu? Vai tas nozīmē, ka Eiropai vajadzētu tagad kļūt patstāvīgākai, uz ko Francija jau zināmu laiku mudina?
Šajā konkrētajā situācijā ar līgumu ar Austrāliju Francijas vilšanās ir saprotama. Taču tā nekādā ziņā nevar mainīt mūsu nostāju par to, ka Eiropai un Amerikai ir jābūt kopā, ka šai transatlantiskai vienotībai ir jābūt gan Eiropas, gan Amerikas drošības labad. Es domāju, ka šie jautājumi, kas tiek atrisināti, arī ir ļoti svarīgi, kā Austrālija kā rietumvalsts ārpus Ziemeļamerikas un ārpus Eiropas iegūs lielāku militāro potenciālu. Tas ir svarīgi mums visiem. Es domāju, ka tas ilgstoši neatstās negatīvu iespaidu. Mēs esam par to, lai transatlantiskās saites kļūtu arvien ciešākas.
Eiropas Savienības komisārs [Tjerī] Bretons ir sacījis Vašingtonā, ka varbūt tagad vajadzētu paņemt pauzi attiecībās starp Eiropu un ASV, pārdomāt un šobrīd nesteigties ar jaunām iniciatīvām, nesteigties ar tirdzniecības līgumiem. Arī par tirdzniecības līgumu ar Austrāliju tiek runāts, ka to vajadzētu iesaldēt, jo vairs nav uzticēšanās savā starpā. Vai, jūsuprāt, starp Eiropu un Ameriku un arī starp Eiropu un Austrāliju joprojām pastāv uzticība?
Es domāju, ka Francijas vilšanās ir saprotama. Emocionāli to var saprast, taču mums ir jāskatās racionāli. Racionāli mums ir nepieciešama cieša vienotība ar ASV.
