Precīzu datu par to, cik daudz pārtikas gadā izmet viens Latvijas iedzīvotājs, nav, taču šis skaitlis ir ap 140 kilogramiem. Turīgāk dzīvojam, vairāk izmetam, kaut arī par lielāko daļu pārtikas atkritumu ir atbildīgi pircēji, taču daļu nākas izmest arī tirgotājiem.
Cenu samazināšana ir viens no veidiem, kā panākt, lai pārtikas produktus tomēr pārdotu, bet arī modernās tehnoloģijas palīdz pēc iespējas ātrāk noteikt, kuriem produktiem tuvojas derīguma termiņa beigas.
“Viens no mūsu darbiniekiem [strādā] ar planšetdatoru, viņam parādās jau brīdinājums, kurā plauktā, kurš produkts būtu jau liekams pārdošanā vai piedāvājams par īpašu akcijas cenu. Tādā veidā mēs jau krietni laicīgāk varam, ar digitalizācijas palīdzību, prognozēt pārtikas izlietojumu un jau savlaicīgāk veicināt to, lai tas nonāk patērētājam uz galda,” pastāstīja “Maxima Latvija” valdes loceklis Jānis Vanags.
Savukārt “Rimi Latvia” pārstāve Dace Preisa akcentēja, ka ar pārtiku saistītiem uzņēmumiem ir ļoti grūti strādāt tā, lai pārtikas produkti vispār nepaliktu pāri.
Vienīgais loģiskais instruments ir rūpīgi plānot pārtikas produktu plūsmu katrā veikalā individuāli.
Jau tagad ir veikali, kuri pievērš uzmanību tam, lai pārtikas produktus tik tiešām nenāktos izmest, un daļa no tiem atceļo uz Rīgas Zooloģisko dārzu. Zooloģiskajā dārzā sadarbojas ar veikalu “Maxima”, kas piegādā dzīvniekiem pārtiku, kurai tuvojas derīguma termiņa beigas vai, kuru pārvadājot, cietusi krava. Pamatā tas attiecoties uz augļiem un dārzeņiem.
Veikals informē par pieejamo pārtiku un tad Zoodārza darbinieki var braukt šiem augļiem vai dārzeņiem pakaļ uz noliktavu. Šādā veidā netiek izniekoti simtiem kilogramu pārtikas.
Pašlaik tie pārtikas produkti, kuriem ir beidzies derīguma termiņš, veikaliem ir jāutilizē, kaut daudzus no tiem vēl droši varētu lietot uzturā.
“Mēs izmetam diezgan daudz, Eiropas Savienībā tās ir aptuveni 88 miljoni tonnas gadā, tas ir ļoti daudz un mums noteikti ir kaut kas jāmaina,” uzsvēra Valters Kinna.
Šobrīd tiek strādāts pie likuma grozījumiem, kas būtiski ietekmētu to, kā mēs rīkojamies ar pārtiku, kurai ir beidzies derīguma termiņš, bet uz ko tas tieši attieksies?
“Mums Saeima ir devusi rīkojumu izstrādāt normatīvo aktu par to, kādi pārtikas produkti būtu ziedojami pēc derīguma termiņa,” pastāstīja Zemkopības ministrijas Pārtikas drošuma un higiēnas nodaļas direktora vietniece Dace Ugare.
“Šis normatīvais akts nebūs obligāti piemērojams, tas nenozīmē, ka katram, kurš kaut ko dara ar pārtiku, obligāti jāziedo pārpalikušais.”
Ir paredzēts, ka no 1. jūlija tādus produktus kā tēja, kafija, makaroni, graudaugus, dažādas mērces, sulas, žāvēti augļi, dzīvnieku izcelsmes konservi, brokastu pārslas un citi varēs izplatīt divus mēnešus pēc tam, kad būs beidzies derīguma termiņš (“Ieteicams līdz”), bet maizi vēl divas dienas.
“Tiks nodrošināta arī izsekojamība tam produktam līdz pašam gala patērētājam. Tas nozīmē, ka šīs ziedošanas organizācijas, piedāvājot šos produktus patērētājiem, arī no viņiem paņems kaut kādu, kā paši lems, kaut kādu garantiju par to, ka viņi apzinās, ka viņi paņem šādus produktus,” informēja Ugare.
Šobrīd ir plānots, ka pārtikas produktus ar derīguma termiņu “ieteicams līdz” varēs tikai ziedot, bet kāpēc gan lai šos pārtikas produktus nevarētu novietot speciālos plauktos pie veikaliem, lai jebkurš cilvēks varētu vienkārši par velti tos paņemt sev?
“Tā redakcija, kas šobrīd tiek izskatīta Zemkopības ministrijā paredz to, ka šo pārtiku varēs nodot tikai labdarības organizācijām. Tas nozīmē, ka nebūs iespējama tāda shēma, ka mēs, teiksim, dienas beigās pie veikala šo te pārtiku varētu kādam brīvi izdalīt,” akcentēja Preisa.
“Mūsu rekomendācija, ko mēs redzam, pētot arī labāko pasaules praksi, ir tāda, ka var darīt kā Dānijā vai Francijā, kur iedzīvotāji izrāda īpašu cieņu pārtikai, kur var atnākt un paņemt pārtiku savām vajadzībām un lietot to pārtiku, kurai tas “Ieteicams līdz” termiņš ir beidzies, bet kuru vēl ir pieļaujams lietot uzturā,” norādīja Vanags.
Viņš arī uzskata –
ja labdarības organizācijai ir jābrauc, piemēram, no Rīgas uz Valmieru vai Bausku pēc kukulīša maizes, tad tas gluži vienkārši ir neekonomiski.
Vēlams, lai nerodas situācija, ka viens cilvēks paņem visus bezmaksas pārtikas produktus un tos pēc tam cenšas pārdot citiem. Bet vai šo pārtiku, kam beidzies derīguma termiņš “Ieteicams līdz”, atļaus izvietot veikalos? Dace Ugare skaidroja, ka šobrīd Ministru kabineta projektā tas neesot paredzēts. Ja veikali spēs nodrošināt izsekojamību un to, ka šos produktus būs iespējams atšķirt no parastajiem veikala produktiem, likumdevēji ir gatavi diskutēt.
Vēl priekšā ir sarunas par to, kā šīs izmaiņas tiks ieviestas praksē. Cerams, ka mūsu izmestais pārtikas produktu daudzums būtiski samazināsies, jo katra cilvēka attieksme atstāj ietekmi uz vidi.
