Gustavs Zemgals, kurš bija Latvijas prezidenta amatā laikā no 1927. līdz 1930. gadam, rosinājis vairākas lietas Saeimas kontrolei, "uzliekot veto atsevišķiem likumiem, kas tolaik tika uzskatīts par ļoti būtisku pretsvaru parlamenta aktivitātēm".
Prezidents Alberts Kviesis savukārt iegājis vēsturē ar to, ka viņš nepretojās Kārļa Ulmaņa jeb 1934. gada 15. maija apvērsumam.
Vaira Vīķe-Freiberga, kura bija Valsts prezidente laikā no 1999. līdz 2007. gadam, iegājusi vēsturē ar daudzām likumdošanas un ārpolitikas aktivitātēm. Viņas pēctecis amatā Valdis Zatlers vēsturē ieies ar to, ka viņam bija jāpārvar gan ekonomiskā, gan arī politiskā krīze. Viņš rosināja referendumu par Saeimas atlaišanu. "Šī pilnvara prezidentam vienmēr ir kabatā, taču tā ir jāizmanto ļoti uzmanīgi un tikai tad, kad parlaments vairs pareizi neizteic tautas gribu."
Savukārt Andrim Bērziņam, kurš bija Latvijas prezidenta amatā no 2011. līdz 2015. gadam, bija "daudz mazu, bet svarīgu darbu, kas arī tika paveikti".
Savukārt Raimonda Vējoņa būtiskākā iniciatīva bija par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem. "Redzēs, kā tā beigsies, jo tā ar viņa pilnvaru beigām neapstājas. Parlaments to var turpināt," sacīja Pastars.
Egils Levits, kurš pirmdien, 8. jūlijā, stāsies Valsts prezidenta amatā, būs devītais pēc Satversmes vēlētais Latvijas Valsts prezidents. Kārli Ulmani var dēvēt par Latvijas valsts galvu, norādīja konstitucionālo tiesību eksperts
"Lai kā arī tautā mīlētu Kārli Ulmani, viņš tomēr par prezidentu izvēlējās kļūt pats, un viņu saskaņā ar Satversmi neviens amatā nav nedz iecēlis, nedz ievēlējis. Viņš pats izdomāja svinēt aprīļa svētkus, kad prezidentam Kviesim beidzās pilnvaras un šo amatu ieņemt pēc savas izvēles, apvienot abus amatus," skaidroja Pastars.
