Pirms laika atbrīvoto personu vidū katrs ceturtais vidēji divarpus gadu laikā atkārtoti veic noziegumu, bet no personām, kas pilnībā izcietušas sodu, likumpārkāpumus veic gandrīz katrs otrais. Lai palīdzētu bijušajiem ieslodzītajiem iekļauties sabiedrībā, apsver iespēju piesaistīt šiem cilvēkiem atbalsta personas.
Katru gadu Latvijā no cietumiem iznāk aptuveni 2500 personas, kas bieži vien palikušas bez ģimenes un tuvinieku atbalsta. Bez darba un dzīvesvietas.
“Šīs personas atbrīvojas pēc ilgākas izolācijas. Protams, šī izolācija no sabiedrības cilvēku arī atsvešina, un šis līdzgaitniecības atbalsts varētu būt patiešām visnotaļ noderīgs,” vērtē Ieslodzījumu vietu pārvaldes projektu vadītājs Māris Luste. “Jā, mēs redzam, ka līdzgaitniecības institūts varētu tikt paplašināts arī uz šo personu loku. Mums vēl ir projekta ietvaros jāparūpējas par specifisku līdzgaitnieku apmācību. Mēs plānojam, ka šī gada laikā, otrajā pusgadā, mēs jau pievērsīsimies visnotaļ detalizēti šim jautājumam,” sacīja Luste.
Sadarbība starp bijušo ieslodzīto un līdzgaitnieku būtu brīvprātīga. Cerot, ka sabiedrības atsaucība būs pietiekami liela, jo par šo darbu algu padomdevējam nemaksāšot. Segšot vien ceļa, telefona un citus izdevumus. Ar rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanu un bijušo ieslodzīto izmitināšanu jau 20 gadus nodarbojas centrs „Ratnieki”, taču tur uzņemamo klientu skaits ir ierobežots - tikai 20.
“Pats sāpīgākais jautājums, protams, ir dzīvesvietas jautājums. Tas ir darba jautājums. To mentors, protams, nevar atrisināt,” saka “Ratnieku” vadītāja palīgs Olafs Danne. “Tieši tāpēc mēs arī eksistējam un strādājam kā sociālās rehabilitācijas centrs, kur cilvēks, nu mūsu gadījuma var dzīvot pie mums līdz gadam. Viņam ir jānāk pie atziņām, kādas kļūdas, uz kādiem grābekļiem viņš ir kāpis savā iepriekšējā dzīvē, un mēs strādājam tieši ar tām garīgajām problēmām, kas cilvēkam piemīt, lai viņš pieļautās kļūdas vairs neatkārtotu,” norāda Danne.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore Evija Vīnkalne atceras, ka savulaik līdzīgs projekts jau ticis īstenots, bet krīzes laikā to pārtrauca sponsorēt. Tagad lielas cerības liek uz Eiropas fondu finansējumu, par ko ir zināmas bažas. “Savulaik bija arī Valsts probācijas dienestam šāda atsevišķa funkcija, postpenitenciārā palīdzība. Man grūti pateikt, cik tas ir varbūt jau šobrīd apzināts, kāds atkal būs tas finansējums,” norāda Vīnkalne.
Raizes par finansējumu gan pilnībā noraida valsts puse.
