Aptaujas dati pēc maijā notikušā trauksmes sirēnu izmēģinājuma liecina, ka toreiz tās dzirdējuši tikai 50% iedzīvotāju, turklāt pārsvarā tie, kas zināja, ka šāds izmēģinājums notiks. Lielākā daļa pārējo iedzīvotāju sirēnu nesaklausīja vai neuztvēra to kā trauksmes signālu.
„Nu, tā ir puse, protams, mēs gribētu vairāk - īstenībā, lai visi būtu apziņoti. Un tieši tāpēc šis ir tas mūsu secinājums – mums ir jāizvēlas, vai nu mēs attīstām šo te sistēmu tālāk va, mēs ieviešam tiešām tehnoloģiski attīstītāku sistēmu, kas ir citās ES valstīs jau ieviesta,” norāda Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Baltmanis.
Alternatīva trauksmes un apziņošanas sistēma varētu būt šūnu apraide, kas pašlaik darbojas, piemēram, Lietuvā. Izmantojot mobilo sakaru torņus, iespējams vienlaikus nosūtīt ziņu uz visiem mobilajiem telefoniem, kas tobrīd atrodas attiecīgajā pārklājuma zonā. Tā gan nav īsziņa un to nevar saglabāt, lai, piemēram, vēlāk mēģinātu pajokot. Svarīgi, ka šādi būtu iespējams uzreiz informēt par trauksmes iemesliem, jo ne visi zina, ka, izdzirdot sirēnu skaņas, nekavējoties jāieslēdz televizors vai radio.
„Trešā daļa teica, ka viņi nezinātu, kas viņiem būtu jādara, un tas, protams, ir bīstami, jo tie cilvēki vispirmām kārtām varētu radīt paniku. Ir arī cilvēki, kuri darītu varbūt brīžiem dīvainas un nesaprotamas lietas,” domā SKDS direktors sociologs Arnis Kaktiņš.
2008.gadā, kad gāzesvada sprādziena dēļ vienīgo reizi sirēnas Latvijā tika izmantotas, lai ziņotu par reālu trauksmes situāciju, iedzīvotāji masveidā mēģināja pamest dzīvesvietas un šādi apgrūtināja glābēju darbu. Sprādziens notika naktī un neizdevās arī veiksmīga sadarbība ar medijiem. Glābēji uzskata, ka ar šūnu apraides metodi sasniegtu un pienācīgi informētu krietni vairāk iedzīvotāju.
