EM parlamentārais sekretārs: Ja neaicinātu atpakaļ, tas būtu noziedzīgi
Plāns nepieciešams, jo tuvāko gadu laikā darba rokas Latvijā trūks. „Protams, tas būtu noziedzīgi, ja mēs primāri kā vienīgo variantu neizskatītu mūsu tautiešu atgriešanu Latvijā. Jo lielākoties viņi izbrauca ekonomisku motīvu vadīti. Būtība ir palīdzēt tai daļai, kas ir gatava pakāpeniski atgriezties. Pie veiksmīga plāna un ekonomikas attīstības tie varētu būt daži desmiti tūkstošu cilvēku,” saka Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Vilnis Ķirsis.
Plānam ir trīs virzieni, viens no tiem turpināt uzturēt saikni ar latviešu diasporu: konferences pieaugušajiem, nometnes bērniem, spēcīgākas nevalstiskās organizācijas ārpus Latvijas.
Otrs virziens ir informācijas pieejamība par darba vietām, samaksu, šo uzdevumu pildīs portāls Latvija.lv. Trešais virziens paredz, ka tad, kad cilvēki atgriezušies Latvijā, valsts palīdz bērniem integrēties skolās, bet ģimenes locekļiem, kuri nemāk valsts valodu, ir pieejama nauda latviešu valodas kursiem. Līdzās plānots arī uzturēt biznesa saikni ar uzņēmējiem. Un Latvijā darbotos arī aģentūra, kuras mērķis tieši būtu atbalstīt tos cilvēkus, kas atgriežas.
Plānam ir labi nodomi, taču tam nebūs pozitīva rezultāta
„Lēmums jebkurā gadījumā ir smags, jo sevišķi, ja brauc ģimene, bērni un mājdzīvnieki. Tas nav viegli,” saka Rita Ruduša. Viņa dzīvojusi gan Čehijā, gan Krievijā, bet pēdējos četrus gadus Lielbritānijā. Vīram bija darba piedāvājums, tāpēc prom devās visa ģimene. Tolaik Londonā bija pamanāms, ka turp emigrē daudz latviešu, piemēram, Londonas latviešu korim tas bija jauns sākums. Pēc šiem četriem gadiem Ruduša atgriezās.
Lai pārvāktos atpakaļ, suņa pārvešana vien izmaksājusi 600 mārciņas. Ruduša rēķina, ka cilvēkiem jārēķinās ar vairāku tūkstošu tēriņiem. „Nevar dabūt Anglijā kredītu, jo kontā vairs neienāk ienākumi, bet Latvijā - jo vēl neienāk kontā ienākumi. Cilvēks aizņemas no radiem un draugiem tikai tāpēc, lai varētu pārcelties. Otra loģistikas problēma: ir jābūt mājvietai otrā galā, uz kurieni sūtīt tos konteinerus ar mēbelēm un iedzīvi. Ja nav? Jābūt kaut kādām pusceļa mājām, uz kuru cilvēks var braukt, un šīs divas lietas, ka šķiet nenozīmīgas un liekas stratēģiskos dokumentos, ir reālas, ar kurām cilvēki saskaras un kas tos attur,” pauž Ruduša.
Tikko valdībā apstiprinātais reemigrācijas atbalsta plāns Rudušai nešķiet pietiekami izstrādāts, viņa uzskata, ka tajā trūkst datu par to, kādas ir patiesās aizbraukušo vajadzības, un būtisku atdevi plāns nesniegs. „Tie ir atbalstāmi labie nodomi. Labi, ka šoreiz ir atbildīgās institūcijas, nevis mēs runājam par parasto veicināšanu un uzlabošanu bez zināma darītāja. Ar tagadējiem pasākumiem lielus kvantitatīvus mērķus nevarēs sasniegt. Ar to, ka es zinu, ka manam bērnam būs atbalsts skolā, ka man ir informācija par darba vietām vai ka mani nointervēs „Skypā” - ar to nepietiek. Man ir fiziski jāpārceļas no vienas vietas uz otru un to šis plāns nesniedz,” uzsver Ruduša.
Plāns ir labs, jo sniedz atbalstu ģimenēm
Kā atzinīgu šo plānu vērtē Brīvo latviešu apvienības eksperte Dace Mažeika, bet cer, ka plāni nepaliks tikai dokumentā un tiks arī īstenoti. Viņa norāda, ka vērtīgs ir atbalsts ģimenēm, kas ļauj bērnus integrēt skolās, izstrādājot citas mācību programmas un mācību materiālus, tomēr plāns neparedz ierēdņu sagatavošanu, un būtu nepieciešama arī labās pieredze apmaiņa. Mažeika arī uzskata, ka vairāk uzmanības jāpievērš tālmācībai, kas sagatavotu bērnu un ģimenes dzīvei šeit vēl pirms nonākšanas Latvijas teritorijā.
„Tie, kas grib atgriezties, tie atgriezīsies, jo viņi neapgūst zviedru valodu. Tie, kas sāk iepazīt sistēmu un valodu, sāk arī iejusties Zviedrijā,” saka Līga Ludzīte, kas jau piecus gadus dzīvo Zviedrijā un māca bērniem latviešu valodu. Viņa redz, ka ir ģimenes, kas vēlas atgriezties, un arī tādas, kas to neplāno. Zviedrijā latviešus notur stabilitāte.
Līga pati gribētu, lai viņas bērni mācās Latvijā, kur varētu notikt arī vairāk nometņu diasporas ģimeņu atvasēm. „Te ir runa par latviešu emigrācijas paaudzi, kas jau te aug. Viņus var atvilināt un parādīt, kādas ir iespējas Latvijā. Valdībai ir liela loma. Izrādot vēlmi, ka viņi vēlas mūs atpakaļ, var izdarīt vairāk. Jo viņi rāda, ka domā par cilvēkiem ārpus Latvijas. Man tas būtu svarīgi,” norāda Līga.
Orientācija uz augsti kvalificētu darbaspēku
Plāna izveidi atbalsta darba tirgus pētnieks Mihails Hazans, tomēr uzsverot, ka šis dokuments cilvēkus atpakaļ uz valsti neatvedīs, bet būtiski atvieglot atgriešanos var, piemēram, vienas pieturas aģentūra.
Viņš gan atzīst, ka plāns netieši norāda, ka Latvija piedāvā darba vietas augsti kvalificētam darba spēkam. „Gadus atpakaļ te bija tā, ka cilvēki teica, sapelnīšu naudiņu un braukšu atpakaļ. Bet tagad tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi…” saka Hazans.
Indulis Antsons dzīvo Īrijā dzīvo jau 10 gadus un organizē Latviešu aktivitāšu centru netālu no Dublinas. Viņš uzskata, ka lēmums par atgriešanos nav emocionāls, bet ekonomisks, un vērtē, ka līdz šim nav bijis sajūtas, ka plāns parāda: valstij ir nepieciešami tie cilvēki, kas savulaik prom devās apstākļu spiesti, neatkarīgi no kvalifikācijas. „Diezgan skaidri redzams, ka reemigrācijas plāns nefokusējas uz lielāko cilvēku masu. Cilvēki brauks atpakaļ, kad mainīsies ekonomiskā situācija. Pat ja viņš ir nostabilizējies, kaut dzīvo uz sociālajiem maksājumiem, viņam ir stabilitāte. Es iedomājos: aizbrauktu uz nezin kurieni un man nebūtu kur dzīvo...es gaidītu, kad valsts man iedos dzīvokli… tādu iespēju neizskatu,” norāda Antsons.
Optimistiskākajā scenārijā iespējams, ka tuvāko gadu laikā plūsma atpakaļ uz Latviju varētu būt pamanāmāka. Hazans gan uzskata, šo plūsmu varētu padarīt ātrāk pamanāmu tā saucamais nolikto atslēgas princips: ja ir hipotekārais kredīts un cilvēki to nevar nomaksāt, atdodot bankai īpašumu, parādi ir nokārtoti. Turklāt cilvēkiem jāsaņem individuāls darba piedāvājums.
LTRK: Plāns nerisina būtiskākās problēmas; Akule: Tas ir pilotprojekts
Dati liecina, lai Latvija spētu konkurēt ar Lielbritāniju, Īriju un Vāciju darba spēka atalgojumā, Latvijā darba algai jāpieaug gandrīz divas reizes. Pie šiem jautājumiem - ekonomikas attīstība - atbildīgā ministrija arī plāno strādāt. „Nu es nezinu, kā reemigrācijas plāns liktu atgriezties. Ja tomēr, tad ģimenes dēļ, ja mani kādam vajadzētu…” saka Līva, kas ir studente Vācijas pilsētā Esenē.
Viņa mēģināja arī atgriezties Latvijā, tomēr apstākļi viņu aizveduši atpakaļ uz Vāciju un tagad viņa tur studē būvinženieriju un par braukšanu atpakaļ vēl nedomā, arī reemigrācijas atbalsta plāns viņu nesaista. Bet studijas izdevīgākas ir tieši Vācijā.
„Es tā saprotu, ka plāns ir kā nevajadzīgs starpnieks, jo cilvēki ir patstāvīgi, ārzemēs visi iemācījušies ar visu tikt galā,” saka Līva.
Par to, ka plāns nerisina būtiskos jautājums, bet cīnās tikai ar sekām, ir pārliecināts Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Viņš skaidro, ka plāns nav pietiekams. „Patiesībā ir jautājums par to, cik mēs spēsim radīt jaunas darba vietas. Turklāt tādas, kurās algas ir labas. Tur ir citas metodes: nodokļu politika, uzņēmējdarbības vides izcilība, infrastruktūra…” uzsver Endziņš.
Reemigrācijas plāna darba grupas vadītāja Dace Akule uzsver, ka, izstrādājot dokumentu, lielākais trūkums bija statistika - nav drošu ticamu datu nedz par to, cik daudz cilvēku aizbrauc, nedz par to, cik atgriežas. Viņa noliedz, ka nebūtu ņemtas vērā diasporas intereses, jo bijusi gan publiska apspriešana, gan arī rīkotas aptaujas un izvaicātas nevalstiskās organizācijas.
Plānu viņa vērtē kā pilotversiju, kam pēc 2016. gada sekos turpinājums ar konkrētākiem soļiem un varbūt arī lielāku naudu. „Mēs kā sabiedrība un valdība un institūcijas esam bijušas aizņemtas un aizmirsuši par to, kas aizbraukuši. Tāpat arī izteikušies ne pozitīvi, tāpēc ir dusmu un aizvainojuma moments emigrējušajos. Tāpēc mēs nevaram riskēt un nogulēt to laiku, kad cilvēki atgriežas un mēs kā sabiedrība neesam gatavi palīdzēt,” norāda Akule.
Viņa gan skaidro, ka aptaujas rāda - tuvāko piecu gadu laikā lielākā daļa cilvēku neplāno atgriezties. Pēc pagājušā gada Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, Latvijā atgriezās vairāk nekā 2000 cilvēku.
