4. studija

4. studija

4. studija

4. studija

Gandrīz izmeklēšana: kāpēc namu apsaimniekotājs nevēlas tikties ar īrniekiem?

Apsaimniekotājs Cēsīs izvairās no tikšanās ar neredzīgo biedrībai piederošo namu īrniekiem

Cēsu neredzīgo biedrībai piederošajās mājās vajadzētu dzīvot redzes invalīdiem, tomēr izrādās, ka tādu tur palikusi mazāk kā puse un visiem palicējiem ir radušies daudz neērtu jautājumu namu apsaimniekotājam. Lai arī senākajiem māju iedzīvotājiem solīts, ka dzīvokļus varēs privatizēt par vienu rubli, situācija izveidojusies tāda, ka biedrības, kurai pieder mājas, vadība nav gadiem tikusies ar iedzīvotājiem, kuri sūdzas gan par māju tehnisko stāvokli, gan nesakopto apkārtni. 

"Mājai nav darīts praktiski it nekas, varbūt pirms 15 gadiem notekas nomainītas. Bet jau esam prasījuši, kur tā īres nauda? Atbildes mēs neesam saņēmuši, kur vēl vairāk griezties?" neizpratnē ir Astrīda Ziņģe.

"Vēl  no 1998.gada nekādi remonti nav veikti, šobrīd mājām pamati brūk iekšā, pagājušogad četrstāvu mājā iebruka griesti, mājas ir katastrofālā stavoklī. Žēl, ka uzsnidzis sniegs, jūs neredzat, kāda te iebrauktuve -

Ja viņi uzskata, ka šeit dzīvo neredzīgie cilvēki, tad man gribas teikt, ka te jau redzīgais var kaklu nolauzt, tās bedres ir briesmīgas," bilst Una un Janīna.

Samilzušo un neērto jautājumu ir gana daudz un gana sāpīgi, gan par to, kāpēc dzīvokļus nevarēja privatizēt, gan par dzīvokļu remontiem, kuri jāveic īrniekiem, lai arī nākas dzīvot, tā teikt no rokas mutē.

"Un atnāk un saka: tev grīda nav krāsota... Bet es nevaru pat kosmētisko remontu uztaisīt!" bilst Janīna.

"Jā, terorizē vecus cilvēku," turpina Una Kārkliņa. "Samaksājot visus maksājumus, cilvēkiem reāli paliek 20 eiro uz rokas. Katru mēnesi vecie cilvēki aizņemas. Vecie cilvēki novesti... nav runājami, vienas zāles, zāles dubultā un viss."

"Otrā pusē īres kvītim ir uzrakstīts - varat nodot atslēgas, ja nevēlaties turpināt šo līgumu... Mēs visu laiku dzīvojam stresā mūžīgā," atzīst Astrīda Ziņģe.

Jautājumu ir daudz, bet atbilžu gandrīz nekādu. Īrnieki jau četrus gadus vēlas panākt, lai tiktu sasaukta kopsapulce, kur visus neērtos jautājumus izrunāt.

"Atbilde: vecenes kašķējas - nesauks. Es saku tā, labi, vispirms ierosinu sasaukt sapulci tikai neredzīgo biedrības biedriem - arī tur nekādu atbalstu mēs negūstam. Ja atļaujas prasīt ko vairāk - jūs kasāties, jūs nezināt, ko jūs gribat," spriedzes pilnos dialogus atstāsta Ilga.

"Lai atdod mūs pilsētas pašvaldībai, mēs maksāsim īri, būs īres uzkrājumi, varēsim siltināt, iztaisīt remontu," rosina Astrīda.

Iepriekšējais namu apsaimniekotājs esot atlaists, tā vietā tagad esot cits, kuru tā arī neviens vaigā nav redzējis, tāpēc LTV raidījums "4.studija" devās meklēt jauno apsaimniekotāju. "Rolands nebūs. Lai satiktu, jāpiezvana un jāsarunā tikšanās," tiek saņemta atbilde no valdes priekšsēdētāja sekretāres.

Nekas cits neatliek, kā zvanīt un uzdot neērto jautājumu, kad tiks sasaukta četrus gadus gaidītā kopsapulce. "Es varētu, ja būtu ļoti liela nepieciešamība. Es atbildēšu iedzīvotājiem rakstiski, un tad jau tie jautājumi daļēji tiks atrisināti. Es vēl neesmu uzrakstījis to vēstuli," tiek saņemta atbilde par kopsapulces sasaukšanu.

Īstais redzes invalīdu mājas saimnieks gan ir Neredzīgo biedrības valde Rīgā, kuras priekšniece, pēc vietējo stāstītā, cenšoties no cēsiniekiem izvairīties: "Sproģes kundze nenāk pie telefona, sekretāre kā aiziet un pasaka, ka no Cēsu mājas [zvana], tā momentāli viņa neatrodas uz vietas."

"Šomēnes samaksāju 104 eiro, tas ir bez elektrības, telefona. Man 300 eiro pensija, vēl 70 aiziet zālēm," atklāj Janīna. Viņa nesaprot, ''kāpēc mums jāmaksā Sproģei Rīgā 3000 eiro mēnesī, kāpēc mums tas ir jāmaksā? Kāpēc mums jāuztur viņu valde, ja viņi neko nedara?"

Lai noskaidrotu, kas notiek Cēsīs, LTV ieradās Rīgā, Neredzīgo biedrībā un tikās ar Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāju Svetlanu Sproģi, ar kuru vietējiem cēsiniekiem nekādi nesanāk satikties: "Arī apsaimniekošanas maksa vai īres maksa ir ļoti minimāla. Tā ir apmēram trīsreiz zemāka nekā Cēsīs, šobrīd mēs kā nevalstiska organizācija uzņemamies sociālo jomu trūcīgiem cilvēkiem dot dzīvesvietu, un pienāk vienā brīdī mērs, ka tu to vairs nevari izdarīt, jo vienkārši nepietiek līdzekļu, turklāt iedzīvotāju parāds ir 10 000 eiro." 

"Manā dzīvoklī ielauzās brutāli septiņos no rīta ar visu savu mafiju, nebaidīšos izteikt šo vārdu, lai apsekotu manu dzīvokli (..). Liekas normāli, ja pēc līguma ir jāsaskaņo, nevis jālaužas septiņos no rīta un jālec līdz guļamistabai," bilst Una. "Logi mainīti, nekas nav atmaksāts, tas viss norakstīts uz viņu kabatām, kreisajām naudām. Bezcerīgas atbildes, nesakarīgi teksti, ko raksta atbildēs. Mēs nevaram sēdēt uz pulvera mucas un gaidīt, kurā brīdī uzies gaisā, jo jebkuru līgumu, kas ir Astrīdas kundzei, var uzteikt uz dienu. Mēs gribētu saprast par privatizāciju, tas posms ir izlecis ārā. Jebkuram cilvēkam dzīvoklī, kas ir gadiem remontēts, ir tiesības turpināt un dzīvot tālāk."

"Šīs mājas ir biedrības īpašums, mēs esam vienīgie īpašnieki, līdz ar to visi iedzīvotāji ir īrnieki. Šobrīd no 113 dzīvokļiem tikai 31 ir cilvēki ar redzes invaliditāti, tas nozīmē, ka divām trešdaļām cilvēku ar redzes traucējumiem nav nekāda sakara," skaidro biedrības vadītāja Svetlana Sproģe. "Kamēr īrnieks maksā, nedrošības sajūtai nevajadzētu būt, bet, ja īrnieks nemaksā, un ļaunprātīgi daudzi nemaksā, ir pamats satraukums. Ir vairākas tiesvedības.

Tas ir noteikts īres likumā, ka īrniekam ik pa pieciem gadiem, ja viņš tur uzturas nepārtraukti, ir jāveic kosmētiskais remonts. Bet, ja viņš nevar atļauties, ir jāmeklē kaut kur citur. Īres maksa ir, sākot no 50 centiem, kur var pameklēt tādu cenu? Un, ja tas ir biedrības īpašums, nekāda privatizācija nevar būt."

Parādnieku vidū gan neesot vājredzīgo cilvēku, jo vairāk kā divas trešdaļas dzīvokļu tiek izīrēti vienkāršiem ierindas pilsoņiem, tikai nevienam tā arī nav skaidrs, kāpēc citu parādu dēļ būtu jācieš redzes invalīdiem un viņu bērniem?

"Bezcerīgi rakstām, cīnāmies, kad sāku rakstīt, tad man skaidrā tekstā pateica, ka tu no šejienes aiziesi," stāsta nama iedzīvotāja. Tāpēc joprojām nav skaidrs, kāpēc Latvijas Neredzīgo biedrībai četru gadu laikā ir tik grūti sasaukt kopsapulci, lai iedzīvotāji beidzot uzzinātu, kāds liktenis viņus sagaida šajos dzīvokļos.

"Jaunajam pārvaldniekam rakstīju, lai ļauj mainīties, mani bija variants, man neļauj. Sanāk tā, ka es dzīvoju cietumā. Man ir jāremontē, jāuztur kārtībā, sanāk, ka līgums tiek slēgts vienpersoniski. No 2008.gada prasu pārrēķinu. Nevienu reizi nav atbildēts, tikai tiek uzrēķināts un šmaucas. Ja nomaksā īres parādu, kopējā lapā neparādās," sašutusi par biedrības darbu ir Una Kārkliņa. "Tās visas naudas tiek nopludinātas, naudas tiek norakstītas. 

Sanāk, ka īrnieki, kas ienākuši, nomaksā parādu, bet Zariņa kungs vienalga uzrāda, ka dzīvoklim ir parāds. Daudzi dzīvokļi ir nopirkti par skaidru naudu, piemēram, 37.dzīvoklis ir nopirkts par 3000 krievu rubļiem. Visi dzīvokļi - kā viņi saka - tikai redzes invalīdiem, bet dod dzīvokļus, kam grib! Kāpēc es nevaru saviem bērniem saglabāt? Kā pabeidzu lielo remontu, tika uzteikts īres līgums, pamatojoties, ka nelikumīgi esmu iemitinājusi savu darbinieku, kas veica remontu." Arī automašīnas jātur uz ielas, kamēr citiem ierādītas vietas.

Interesantākais, ko ir uzzinājuši iedzīvotāji, ka šajās mājās labiekārtošanas darbos ir ieguldīti 120 000 latu. Īsti gan nav saprotami, kādi darbi ir veikti, pat celiņš pie mājām ir vienās bedrēs un nav saprotams, kā gan pa to var pārvietoties neredzīgi cilvēki.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti