Vairis kopā ar sievu 12 gadus dzīvojis Anglijā. Tā kā dzīvesbiedres vecākiem sašķobījusies veselība un bijusi nepieciešama tuvinieku palīdzība, abi atgriezušies Latvijā. Vairis ar labiem panākumiem izmācījies kursos un saņēmis aprūpētāja, kā arī māsas palīga kvalifikācijas apliecību. Līdz pat vecāku nāves dienai Vairis kopā ar dzīvesbiedri par abiem senioriem rūpējušies no sirds, nodrošinādami cieņpilnu mūža nogali.
Uzzinājis, ka Grobiņā, valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiālē “Iļģi”, ir nepieciešami palīgi, Vairis nolēma savu izglītību un iemaņas realizēt kā aprūpētājs. Aprūpes centrā viņu uzņēma atplestām rokām, jo kvalificēti darbinieki ir vajadzīgi. Tomēr Vairis stāsta, ka viņam nav izdevies nodibināt pozitīvas attiecības ar kolēģiem. Tas radījis dažādas konfliktsituācijas.
"Pirmais pārsteigums bija tas, kad es baroju cilvēku. Viņa ieskrien iekšā un saka: "Tu vēl baro viņu? Pie mums tik ilgi nebaro!" Un es saku, viņš ēd, viņš nav vēl sagremojis. Viņš nav norijis.
Varbūt tā viņam ir vienīgā bauda tai pansionātā palikusi, johaidī, paēst.
Tas otrs moments – vienam bija uznākusi lēkme. Es nezinu, kā es tur trāpījos tajā istabā. Es skatos, ka viņš tādā neģīmī. Viņš bija sazāļots. Es tad iedevu viņam padzerties. Viņš atčohnījās, kā teikt. Un es tur ar viņu ņēmos, viņam vēl sagribējās ēst, un tad pa starpai viņš gribēja vēl čurāt. Es ar viņu tur noņēmos diezgan ilgu laiku. Pa to laiku bija sākusies apgaita, kad gulošos un nespējīgos cilvēkus sagatavo ēdienreizei... Es tagad mēģinu iekļauties tajā, kā teikt, komandas darbā tālāk. Viņa man uzreiz kliedz: kur tu biji? It kā es būtu gulējis un neko nedarījis. Man arī varbūt vajadzēja atmest ar roku, lai viņš tur plāta muti un guļ. Izkristu no gultas ārā, un lai viņš tur guļ," situācijas atceras Vairis.
Vairis ir pārliecināts, ka nebija pelnījis šādu attieksmi kā jauns darbinieks, kurš vēl nav apradis ar klientiem un ar nodaļā pastāvošo kārtību. Viņš centies strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Iespējams, lēnāk nekā pieredzējušās kolēģes.
"Sāka tur braukt man virsū. Un tad sāk bļaut - tu esi lohs, tu nekā nejēdz un tādā garā," piebilst Vairis. Viņš arī stāsta, ka grafiks ir, pat lai aprūpējamiem iedotu padzerties.
"Tur iestrādājies tāds režīms - mazāk dod dzert, pamperi ietaupīsies, nebūs jāmaina tik bieži. Uz to tā sistēma bišķiņ vilka," komentē Vairis.
Pēc mazliet vairāk nekā mēneša Vairim palūdza aiziet no darba, jo neesot izturējis pārbaudes laiku. Tikmēr “Iļģu” vadītāja neslēpj rūgtumu – šis bijis viens no retajiem gadījumiem viņas ilggadējā pieredzē, kad nācies tā šķirties no darbinieka.
"Viņš bija cilvēks, kas vairāk bija orientēts uz individuālo darbu.
Ja nodaļā ir 70 cilvēki un viņi visi ir jāpabaro un jāaprūpē atbilstoši prasībām, tad viņš bieži vien ļoti ilgu laiku veltīja tikai vienam mūsu iemītniekam. Mēs vairākkārt pārrunājām šīs situācijas, kā vajadzētu līdzdarboties komandā, kā tas ir jādara, ka, ja viens darbinieks veltīs tik daudz uzmanības, piemēram, barošanas procesā tikai vienam cilvēkam, tad kas notiks ar pārējiem," stāsta vadītāja Gita Dižgalve.
“Iļģos” ir 290 pacientu vietas. Tie ir cilvēki ar mentālām problēmām. Daļa iemītnieku ir guloši, ar nopietnām veselības problēmām. Ikkatram šeit nonākušam cilvēkam ir savs dzīvesstāsts, arī raksturs. Tāpēc aprūpētāju darbs ir emocionāli smags. Turklāt klientu ir ļoti daudz, un pilnvērtīga aprūpe ir nepieciešama katram. Aprūpētāju skaits – 66, kas ir nepietiekoši. Nodaļā, kurā strādāja Vairis, ir 56 pacienti ar smagām veselības problēmām. Vadītāja uzsver - visi ir aprūpēti un paēduši.
Vadītāja atzīst, ka konflikta situācijas darbinieku starpā ir bijušas. Visus nesmukumus vienmēr centušies izrunāt. Arī situāciju, kad Vairis ticis apsaukāts un emocionāli pazemots.
"Varu apstiprināt to. To mēs esam šeit, šinī kabinetā iztirzājuši. Viena meitene tā viņam ir pateikusi. Mēs to esam izrunājuši, ka tas ir neētiski, neatbilstoši Ētikas kodeksam. Viņa teica – jā, viņa piekrīt tam, ka viņa nav noturējusies," stāsta Dižgalve.
Iepriekš minētās darbinieces kolēģe Benita Jonase gan apsaukāšanos atceras nedaudz citādi kā Vairis.
"Šī pieredze bija tāda, ka smagi ceļamus vīriešus meitene nevarēja viena pati pacelt. Viņš atradās tajā pašā telpā. Viņa nokrita ar visu klientu un lūdza viņam palīdzību. Viņš to nedarīja. Viņš to nedarīja un lika pasaukt citu meiteni, kas augumā arī ir maza. Un viņa tad nāca un arī palīdzēja. Viņš tajā pašā laikā aiz muguras smaidīja par meitenēm, kuras ceļ augšā klientu no grīdas," stāsta sieviete.
Nodaļā apgalvo, ka ūdens katram cilvēkam tiekot nodrošināts pilnvērtīgi, arī pamperu – dažāda veida - esot pietiekami. Uz tiem netiekot taupīts.
Aprūpes centrā uzsver - Vairis nav spējis iekļauties komandas darbā. Viņi ir pārliecināti, ka vīrietis būs lielisks aprūpētājs kādam cilvēkam mājās, jo veic savu darbu atbildīgi, bez steigas. Tas būtu normāli arī aprūpes centrā, ja vien pietiktu darbaroku.
KONTEKSTS:
Pētījumu par dzīvi aprūpes centros veica LTV raidījums "Aizliegtais paņēmiens". Žurnāliste, uzdodoties par aprūpētāju, pieteicās darbā vairākos aprūpes centros. Viņa sastapās ar to, ka netiek apmācīta, kā arī redzēja vairākus gadījumus, kuros aprūpētāja ar liegumiem soda iemītniekus. Žurnāliste secināja, ka aprūpes minimums centros ir, bet iemītnieki dienas pavada bezdarbībā.
