Ulmanis par prezidentu kļuva pašā diskusiju par Krievijas armijas izvešanu strīdu karstumā 1993. gadā. Viņš bieži tieši naktīs saņēmis zvanus no lielo rietumvalstu prezidentiem un premjeriem, ASV prezidenta, kas palīdzēja sarunās ar Krieviju.
"Jautājums bija, vai mēs saprotam, kas ir galvenais šajā procesā, un tas ir militārā klātbūtne - prom, tas bija skarbi, diezgan skaudri, reizēm parupji, bet tas bija pats būtiskākais, un viss pārējais – viss politiskais ietērps, šie sociālie jautājumi utt., tas jau bija pakārtots," teica Ulmanis.
Politiskais fons bija ļoti nokaitēts. Tā laika nacionālā flanga politiķi ļoti skarbi reaģēja uz lēno progresu sarunās ar Krievijas pusi un vēl negatīvāk – kad tika panākta vienošanās par bijušo PSRS militārpersonu palikšanu Latvijā un Skrundas radiolokatora demontāžas ilgumu, proti, ka tas tiks demontēts vēl pusotra gada laikā pēc armijas izvešanas. Taču svarīgākais ir tas, ka lielu kompromisu ceļā panāktā vienošanās tiešām tika īstenota un 1994. gada 31. augustā pēdējie bijušās PSRS armijas spēki bija prom.
"Man gribas teikt, paldies Dievam, ka mēs toreiz izdarījām to, ko varēja izdarīt un izdarījām pietiekami labi. Ja mēs skatāmies Krimu – ko nozīmē atstāt kara bāzi savā teritorijā, ar ko beidzās visa Krimas lieta. Ja tās sarunas būtu gājušas ar tādu retoriku, kā ir šodien Krievijas valdībai, Krievijas prezidentam utt., es esmu stingri pārliecināts, ka iegūt tādu rezultātu būtu daudz sarežģītāk, gandrīz vai neiespējami būtu bijis," teica bijušais valsts ministrs Jānis Dinēvičs.
Kā PSRS pierobežas reģioni Baltijas valstis bija ļoti militarizētas. Latvija bija Baltijas kara apgabala centrs, kur bija izvietotas gan pretgaisa aizsardzības sistēmas un plaši sauszemes spēki, gan jūras un gaisa spēku vienības. Ilgonis Upmalis, kādreizējais Krievijas karaspēka izvešanas kontroles biroja vadītājs atzīst, nevienam īsti nebija nojausmas, cik tieši militārpersonu un karaspēka vienību bija dislocētas Latvijā.
"Šeit bija tas galvenais punkts, kur tika koordinēta visas mācības, mums bija ļoti lieli poligoni – Ādažu, Papes, Saldus poligons, tādā mazā valstī kā Latvijā trīs lieli poligoni, Lietuvā tādu nebija, Igaunijā arī nebija, arī tās karaspēka daļas, tieši stratēģiskie objekti, kas te bija izvietoti, citur tādu nebija," pauda Upmalis.
Pat 25 gadus pēc lielās kaimiņvalsts karaspēka aiziešanas sekas vēl jūtamas. Ir vietas Latvijā, kur ķīmiskais piesārņojums ir milzīgs, mūsu armijas speciālisti katru gadu atrod un iznīcina simtiem padomju laika lādiņu. Taču tās ir sekas, ar kurām iespējams cīnīties.
