Ik gadu studēt negribošo skaits ir virs 20 %. Treknajos gados (2006. – 2008.) tādi bija 22% līdz 24%. Vismazāk audzēkņi augstskolās tika uzņemti krīzes gados. Piemēram, 2007. un 2008. gadā tie bija mazliet vairāk kā trīsdesmit tūkstoši studentu. Bet jau nākošajos divos gados par desmit tūkstošiem mazāk, un tendence turpinās joprojām.
Izglītības ministrijā uzsver, ka šajā situācijā jāskatās, cik vidējā izglītībā ir sagatavoti skolēni - vai tie prot patstāvīgi mācīties, strādāt, izvēlēties, vai augstskolās nokļūst nejauši. Pareizo izvēli izdarīt kavē stereotipi un vecāku spiediens. Uzmanība esot jāpievērš iekšējās motivācijas jautājumiem.
Anete Bērtiņa ir 12. klases skolniece, kas izvēlējusies nestāties augstskolā, savu lēmumu pamatojot – grib strādāt Anglijā, ar piebildi, ka varētu neatgriezties Latvijā. Bet neveiksme darbā ārzemēs varētu būt vienīgā motivācija atgriezties studēt dzimtenē.
Citi jaunieši uzsver, ka savā draugu lokā pazīst daudz jauniešu, kuri izvēlas nestāties augstskolā. Vairumam nav ticības augstākajai izglītībai. Valda uzskats, ka studiju laikā tiek iztērēta liela nauda, bet to pēc tam nevar atpelnīt darbā Latvijā.
Pozitīvs piemērs ir Rīgas Tehniskā universitāte, kura ik gadu pēta savu studentu gaitas. Statistikas dati rāda, ka teju visi pēc absolvēšanas iegūst darbu un izglītība atmaksājas. Studenti strādāt sāk jau pirmajos kursos un absolvējot tiem ir darba pieredze.
Jau no 2006. gada skolās ir pieejami karjeras konsultanti. Izglītības ministrijā norāda, ka vairāk vai mazāk skolēni ir informēti par situāciju darba tirgū: „Nodarbinātības valsts aģentūrā ir daudz informācijas, testi, ko pildīt.” Bet, cik daudz laika jaunietis iegulda informācijas ievākšanā, tas atklājoties, kad atnāk uz karjeras konsultāciju. Tomēr jāpatur prātā, ka arī tests ir tikai viens no instrumentiem profesijas izvēlē.
