Viņa uzsvēra, ka tāpat kā veļu laiks arī Helovīns ir mirušo godināšanas svētki. „Galīgi garām tas nav. Runa ir tikai par formu,” pauda Muktupāvela.
Mirušo godināšana ir raksturīga daudzās kultūrās: gan Latvijai tālās, gan tuvās. Piemēram, pārējo Baltijas valstu tautu, ķeltu un pat japāņu kultūrās arī piemin mirušos. Ar to daļēji ir skaidrojama Helovīna esamība Latvijā.
Viņa uzsver, ka daudzviet, piemēram, Latgalē kristietības un pirmskristietības vērtības ir saplūdušas un uzslāņojušās viena otrai. „Nevieni svētki, neviena kultūra, ja vien tā nav absolūti izolēta, nekad nav palikušas pilnīgi tīras,” teica Muktupāvela.
Turklāt, viņa norādīja, ka, attīstoties sabiedrībai, tā turpina atzīmēt svētkus, ko godā turējuši senči, taču tās tomēr ir šo svētku simboliskās struktūras, nevis saturs.
Viņasprāt, pēdējos gados stiprāka nav kļuvusi Helovīna komercializācija. Iespējams, ka ir saprasts, ka Latvija ir pašpietiekama ar saviem svētkiem, piemēram, Miķeļiem un citiem godiem.