Kopīga valsts himnas dziedāšana parasti ir viens no emocionālākajiem brīžiem, kad daudzu acīs redzamas aizkustinājuma asaras. Valsts svētki ir labs iemesls, lai baudītu latviskumu un kopības sajūtu. Dejotāji un dziedātāji zina, ka var rēķināties ar klausītāju nedalītu sajūsmu, jo tautieši ir noilgojušies pēc latviskās vides.
Kopā sanāk gan latvieši no vecās emigrācijas, gan jaunās. Un Anglijas latviešu patriotisms parasti pārsteidz no Latvijas atbraukušos draugus un radus.
Socioloģijas zinātņu doktore, Londonas Ekonomikas augstskolas lektore Liene Ozoliņa, kura Anglijā dzīvo jau septiņus gadus, labprāt apmeklē latviešu pasākumus Londonā: “18.novembrī ir tāda īpaša sajūta, tā nav parasta diena. Gribas aiziet uz kādu vai nu vēstniecības pasākumu, vai vienkārši ar latviešu draugiem satikties. Šogad arī ar latviešu draudzeni Londonā plānoju iet uz vēstniecības rīkotu koncertu.
Pat nav tik svarīgi, kas tur būs, bet vienkārši sanākt kopā.”
Tiem, kuriem ir kuplas ģimenes, ne vienmēr izdodas atlicināt laiku kopā sanākšanai. Kāda bijusī cēsniece, tagad vecmāmiņa trīs mazmeitām, atzīst, ka līdz šim nav sanācis īsti svinēt: “Mēs esam ļoti latviska ģimene, bet kaut kā īpaši svinīgi mums tas nebija nekad noticis. Šogad mazās meitenītes, manas mazmeitiņas, ir uzsākušas iet Lesteres latviešu skolā. Sestdien tieši sanāk arī 18. novembris, un visa skoliņa dodas uz Daugavas Vanagu fonda organizēto pasākumu Lesteres ukraiņu klubā. Skaista zāle, būs koncerts, meitenītes dziedās latviski. Viņām ir ļoti skaisti tautastērpi. Dejos tautasdejas. Būs kaut kas jauks, ko paskatīties! Būšot arī neliela ballīte, groziņi jāņem līdzi.
Man vienmēr ir ļoti pietrūcis latviskās vides, arī mūsu svētku svinēšanas un visas tās sajūtas, kas ir saistītas ar latvietību. Bet es nekad pati neko neesmu darījusi, lai es varētu šos latviešus satikt.”
Savukārt divu bērnu māmiņai, skolotājai un maketētājai no Volverhamptonas Sandrai Grantai jāstrādā nakts maiņā, tādēļ tiek plānota tikai mierīga pasēdēšana ģimenes lokā: “Mēs iededzināsim svecīti, un es mācu bērniem tagad Latvijas himnu. Es saviem bērniem stāstu, kas ir 18.novembris, ka tā ir Latvijas dzimšanas diena. Sākumā, kad tikko atbraucām, tad man darbs bija tāds, ka nebija laika, tad nepieminēju par to visu. Tagad dēlam ir 10 gadi, un šogad domāju, ka mēs varētu noskatīties filmu “Rīgas sargi”, jo tur ir Latvijas vēsture ļoti labi parādīta.”
Taču ne visi grasās atzīmēt Latvijas dzimšanas dienu. Autoservisa vadītājs Alvis Druva no Korbijas nesvinēs: “Šiten te vairs ne. Praktiski nekādas saistības ar to 18.novembri nav.
Kādreiz pat uz barikādēm sēdēju. Bet tas viss bija kādreiz, tagad vairs ne. Ne jau velti es no tās valsts aizbraucu.
Ko tur svinēt vairs! Ļoti vienkārši. Man tagad ir jāsvin šiten kādi svētki, nevis tur. Tikāt vaļa no mums, un viss. Ko es tagad jūsējos prazdņikus svinēšu?”
Alvis Druva dzīvo Anglijā jau septiņus gadus. Atšķirībā no citiem līdzīgi domājošajiem viņš nebaidās skaļi paust savu viedokli: “Ne jau nu uz valsti es esmu apvainojies. Esmu apvainojies uz cilvēkiem, kas to valsti vada. Ļoti vienkārši. Un es domāju, ka tur nav īpaši nekas jāstāsta, tāpat visi zina. Pilnīga nesodāmība un pilnīgi dari, ko gribi. Ko tad es tur daudz iesaistīšos tajā procesā.”
Šobrīd Latvijā tiek daudz runāts par reemigrāciju, un astoņus gadus Anglijā dzīvojošā skolotāja Sandra Granta atzīst – jo ilgāk dzīvo svešumā, jo vairāk griboties atpakaļ:
“Dotajā brīdī sirds saka, ka, jā, grib atpakaļ. Bet reālā situācija ar darbiem, ar algām, ar izdzīvošanu, manuprāt, ir neiespējama pagaidām.
Tas adaptēšanās periods ir smags. Vairākas ģimenes jau ir aizbraukušas atpakaļ, paiet kaut kāds gads, divi, un tad mēģina tomēr atpakaļ uz Angliju braukt. Ar darbiem grūti, ir lielas problēmas atrast par saprātīgu naudu dzīvokļus, jo dzīvokļiem ir lielas īres maksas, neadekvātas, es domāju. Cik es skatījos, Rīgā īrēt dzīvokli ir 400-500 eiro tikai par īri. Minimālā alga 360 vai 400...”
Latvijā tautieši bieži pauž neizpratni, kādēļ diasporas latvieši ar tik lielu pietāti izturas pret visu latvisko, taču atpakaļ nebrauc. Socioloģijas profesore Liene Ozoliņa skaidro: “Tā sajūta jau ir daļa no tevis, no tavas identitātes, no kurienes tu esi nācis, kur tu esi uzaudzis. Mēs taču dzīvojam ar stāstiem un caur stāstiem, mēs stāstām stāstus sev, par sevi un citiem, par mums, par kaut kādu kopienu. Un stāsts par to, no kurienes tu esi, tā ir liela daļa no tā stāsta. No kurienes nāc, kas ir tava pagātne, kas ir tava vēsture. Tas ir kaut kas tāds, par ko cilvēks nemaz īpaši neuzdod sev jautājumu. Daudzi arī neiet uz tiem pasākumiem, bet es domāju, tā sajūta, ka 18.novembris nav gluži parasta diena, jo tā tomēr ir daļa no tā stāsta, kas tu pats esi."
Arī citi austrumeiropieši labprāt sanāk kopā, lai svinētu savu valstu svētkus. Tā, piemēram, lietuviešu skaits tiek lēsts divreiz lielāks par latviešiem, un lietuviešiem ir aptuveni 100 dažādu nacionālo tautas mākslas kolektīvu.
