''Mēs esam šobrīd pie Amatas stacijas, kur 1949. gada 25. martā uz Sibīriju aizveda no Cēsu apriņķa 892 cilvēkus un 426 no Alūksnes apriņķa.'' Pēteris Ozols stāsta, ka čekistiem konkrētais ešelons bija izraudzīts ne bez iemesla, jo gan Cēsu, gan Alūksnes pusē bija spēcīga pretošanās kustība.
''Tie bija rajoni, kur bija ļoti asa pretošanās padomju varai, ļoti daudz bija mežabrāļu, un nevarēja tikt ar viņiem galā, un tāpēc čekisti bija iedalījuši te – gan Ērgļi, tie ir nacionālie partizāni, gan Alūksne, kur ļoti spēcīga bija tā pretestība, gan Gaujiena, Alsviķi, – šeit stāvēja 65 vagoni,'' atceras Ozols.
Sākotnēji šķita, ka viņa ģimenei izvešana varētu iet secen, tomēr tā nenotika:
''Paņēma māti un mūs astoņus pavisam, tātad četri bērni, man toreiz bija seši gadi, mazākajam divi, vecākajam astoņi.''
Par šo izvešanas laiku ir saglabājusies kāda liecība – fotogrāfija ar ešelona vagoniem. Šobrīd Amatas stacijas ēka ir iesnigusi dziļos sniegos, arī sliežu te vairs nav, tagad norādes vēsta, ka te ir zaļais dzelzceļš jeb veloceliņš.
''Politiski represētie nolēma, ka tas, ko mēs vēl varam izdarīt, ir saglabāt piemiņu Amatas stacijā. Valdes sēde vienbalsīgi nobalsoja, ka šeit vajag piemiņas vietu izveidot, jo šeit nebija ne akmens, nekā, tā vieta nebija fiksēta,'' stāsta Ozols.
Piemiņas vietas izveides autora, arhitekta Mareka Birznieka
iecere ir, lai te būtu neliela liecība par katru izvesto cilvēku, lai tādējādi būtu vizuāla apjausma, cik daudz tas ir – 1318. Katru no šiem cilvēkiem simbolizēs metāla stabiņš.
''Tas sākums bija, kad Pēteris atnāca pie manis un uzrunāja. Tas skaitlis likās liels, 1318 cilvēki. Tad man likās, ka ir dzīvē jāparāda, cik ir tas 1300, un tad attiecīgi, katram veltot vienu metāla stabiņu, mēs varam saprast šo apjomu, jo pretējā gadījumā ir grūti iztēloties, cik tas ir daudz: nu tas ir gandrīz 50 metru garumā un 20 metru platumā, liels apjoms. Plus viņi visi ir pagriezti tajā leņķī, no kurām mājām viņi nāk, respektīvi, viņi visi skatīsies uz savām dzimtas mājām,'' ieceri izklāsta Birznieks.
Protams, šobrīd pats galvenais ir rast finansējumu, lai piemiņas vieta taptu; ir uzrunātas pašvaldības, un ir aicinājums arī ziedot individuāli.
''Summa sastāda apmēram 171 tūkstotis, tagad būs mazāka – ap 150. Pirmkārt ir aicinātas atbalstīt visas pašvaldības, kas ir iesaistītas, – no Cēsu apriņķa, Alūksnes; ir privāti jau ziedojuši 38 cilvēki. Doma ir tāda, ka katrs bērns, mazbērns par saviem vecākiem, vecvecākiem, kas ir izvesti, to summu var no sevis kaut kādā veidā atlicināt. Tad varētu katrs cilvēks, katrs stabiņš izmaksāt 100 eiro,'' stāsta Ozols.
Pētera Ozola iniciatīva un neatlaidība jau bijusi pamatā tam, ka Cēsīs bijušās milicijas un čekas pagalmā tapa piemiņas siena padomju represijās bojāgājušajiem Cēsu apriņķa iedzīvotājiem, kā arī izveidota ekspozīcija „Sirdsapziņas ugunskurs”, kas stāsta par pretošanās kustību. Tādēļ arhitekts Mareks Birznieks nešaubās, ka taps arī piemiņas vieta pie Amatas stacijas:
''Man ir skaidrs, ka būs; zinot Pētera apņēmību un mērķtiecību, mēs arī strādājām. Kad taisīja „Sirdsapziņas ugunskuru”, tad mēs iepazināmies, un viņa enerģija ir tik liela, ka tur nav jautājumu, ka varētu nebūt.''
Pēteris Ozols ir strikts: ''Tas ir jādabū obligāti gatavs; ja mēs to neizdarīsim, tad mūsu vietā to neviens neizdarīs.''
Piemiņas vietu bija paredzēts atklāt jau politiski represēto atceres dienā 25. martā, bet gan dziļā sniega, gan nepietiekošā finansējuma dēļ to ir nācies atlikt līdz 14. jūnijam. Pēteris Ozols saka - to gan vairs atlikt nevaram.
