Viņš akcentēja, ka arī pati Latvija var un spēj daudz darīt savā aizsardzībā. "Beigsim paši sevi noniecināt? Mēs daudz ko esam spējuši! (..) Protams, ka būs mēģinājumi ietekmēt mūsu prātus. (..) Bet mums ir jābūt stipriem!" norādīja Garisons.
Viņš pauda, ka Latvijai vispirms ir vairāk jāpaļaujas uz sevi un "svarīgākais, ko mēs paši darām". Tādējādi, piemēram, vairāk atbalstīt vajag Zemessardzi, kas pēdējos 10 gados galvenokārt ir balstījusies uz entuziasmu.
Vērtējot Latvijas ārējos draudus, politologs Kārlis Daukšts uzsvēra, ka tādi pastāv, īpaši pēc Krimas aneksijas 2014.gadā. Krievijai ir "pretenzijas atjaunot Padomju Savienību, ne tādā formā [kā agrāk], bet Jaltas sistēmu, kas ļautu Krievijai reāli pretendēt" un valdīt pār "savām vēsturiskajām teritorijām".
Pētnieks skaidroja, ka no ekonomiskā viedokļa Latvija Krievijai nav vajadzīga, piekrītot šādam politiķa Jāņa Ādamsona ("Saskaņa") viedoklim. Taču Krievijā aizvien ir impēriskā domāšana, kas liek uz Baltijas teritorijām raudzīties kā zaudētām, taču piederošām.
Turklāt bažīgu darot arī fakts, ka "pārāk bieži" Rietumos parādās agrāko ģenerāļu pesimistiski vērtējumi par to, vai NATO spēs pasargāt Baltiju. "Es saredzu, ka pašā Rietumu sabiedrībā nav līdz galam izlemts, vai viņi būs gatavi," atzina Daukšts. Sākoties Otrajam pasaules karam, savulaik Anglijā bija jautājums "Vai angļiem ir jāmirst par Dancigu?" jeb tagadējo Gdaņsku, kurā vācieši atklāja uguni uz Polijas armiju. Arī uzbrukuma gadījumā Baltijai var būt jautājums, "vai mums ir jāmirst par Daugavpili?". "Es baidos, ka sabiedrībā var būt nevienprātība šajā jautājumā," pauda Daukšts.
