Alūksniešiem gan ziņa, ka ezers glabā senu tiltu, nav jaunums, jo vēl pirms gadiem desmit virs ūdens varēja redzēt dažus tā pāļus, bet nebija apstiprinājuma, kas no tilta ir vēl saglabājies zem ūdens. Un šim nolūkam Alūksnes muzejs palīgos aicināja nirējus.
Nirēji dodas ezerā vietā, kur 14.gadsimtā atradies 120 metru garš koka tilts, kas savienoja uz salas esošo viduslaiku pili un krastu.
Veikt izpētes darbus Alūksnes muzeju rosināja niršanas entuziastu stāstītais un arī viņu atrastie priekšmeti.
"Šajā pusē bija tas miestiņš," rāda Alūksnes muzeja direktore Marita Oldere un saka, ka galvenā ieeja pilī bija pāri minētajam tiltam: "Mēs vēlamies pierādījumus, kas šeit ir bijis un varbūt tā ir iespēja šo vēsturisko tiltu atjaunot vai būvēt jaunu."
Nirējiem līdzi arī filmēšanas kameras, lai fiksētu zem ūdens esošo. Nofilmētais materiāls ir vienīgā no liecībām tilta esamībai, kas paliks muzejam.
"Tilts uz vietas vēl ir, fragmentu jūs redziet, to paņēmu, lai muzejnieki zin, lai Alūksnē zin, ka vēl ir," saka nirējs Valters Preimanis un turpina: "Ļoti daudz pāļu, kā jau leģenda vēsta - tie aizved uz saliņu. Mēs izvilkām vairākus gabalus pāļu, pēc kuriem var noteikt tilta vecumu.
Būtībā misija tika izpildīta. Ideāli apstākļi būtu, ja tur nebūtu tik biezs dūņu slānis, tad mēs varētu atrast senākas lietas, kas nokritušas no tilta."
Vēsturnieks Voldemārs Rains pēc zemūdens izpētes vērtē, ka alūksniešiem ir jāturpina izpētes darbs, protams, tiltu jau no ezera neizcelt, bet apzināt un saglabāt šo liecību būtu vērts: "Vismaz maketa veidā muzejā, kā izskatījās, katra liecība, kas saglabājas, tā ir mūsu bagātība."
Zemūdens pētnieki arī secina, ka Latvijas ezeri un upes glabā vēl ļoti daudz unikālu vēstures liecību, ko visdrīzāk gan izdosies izzināt, attīstoties izpētes tehnoloģijām, bet šobrīd jau arī tam trūkst finansējuma.
