- Vietējie: skaista pilsēta, taču ceļi bedraini un trūkst darbavietu
- Aktīvajā nevalstiskajā sektorā jau ap 150 organizāciju
- Atjaunots kultūras centrs, pilskalns kļuvis pieejamāks
- Tūristu vairāk, iedzīvotāju - mazāk
- Ceļus pamazām sakārto, taču aktuāls transporta jautājums
- Bezdarbs vēl joprojām divciparu skaitlis, taču labu darbinieku trūkst
- Izcīna iepriekš secen aizgājušo Eiropas naudu
- Valsts kontrole pārmet jaukšanos biznesā; opozīcija - "savējo būšanu"
- Vietējie kļūst aizvien pašapzinīgāki
Vietējie: skaista, sakopta pilsēta, taču ceļi bedraini un trūkst darbavietu
Toreiz dziļu bedru izrobotā Alūksnes centrālā Pils iela tagad ieguvusi gludu segumu. Turpat netālu paceļas nesen sapucēts dzeltenraibās luterāņu baznīcas tornis, ko 18.gadsimtā projektējis arhitekts Kristofs Hāberlands. Aiz baznīcas slejas alūksniešu pēdējo gadu lielākais lepnums – jaunais kultūras centrs ezera malā.
Bet Pilssala ezera vidū tagad var lepoties ar vēl vienu tiltu, kas salu savieno arī ar otru krastu. Ezera malā izaudzis skatu tornis, bet pašā pilsētā var manīt vairāk nosiltinātu dzīvojamo māju. Redzams, kā Alūksnē ieplūst Eiropas fondu nauda.
Tas, ka vizuāli Alūksne šajos četros gados kļuvusi daudz pievilcīgāka, nav noliedzams. Bet kā mainījusies vietējās dzīves kvalitāte aiz šīs fasādes?
„Alūksnē vispār nekas nemainās,” saka kāds kungs no Jaunlaicenes.
„Cilvēku paliek mazāk, visi aizbrauc, kas var. Jo cik tad uz minimālās algas var strādāt? Kaut kas jau atveras, bet tas ir par maz, lai cilvēki normāli varētu strādāt un saņemt normālu algu, ar ko var izdzīvot,” piebilst viņa dzīvesbiedre.
„Burvīgi ir dzīvot Alūksnē,” priecīgi saka kāda pilsētas galvenajā ielā sastapta pensionāre. „Man ir viss, man nekā netrūkst. (..) Domāju, ka ir tīrāks un skaistāks, sakoptāks. Agrāk tā nebija. Tagad trotuāri skaisti sataisīti, ielas arī.”
„Paskatieties, kādas bedres ir visur! Netaisa bedres nemaz. Nu jā, Pils ielu sataisīja, bet citur? Piemēram, pie benzīntanka, kad brauc ārā uz Rīgu. Vai tepat, lejā…” pretējās domās ir kungs no Jaunlaicenes.
„Man ļoti, ļoti patīk Alūksnē. Man liekas, ka viss ir mainījies! Man ļoti patīk jaunais gājēju tiltiņš, Jaunā pils, viss patīk… Jā, darbu gan ir grūti atrast. Haltūriņas vēl tā, bet ar pastāvīgu darbu ir diezgan grūti,” saka kāda jaunā māmiņa no Alūksnes.
„Tie, kas grib strādāt un patiešām strādā, tiem ir darbs. Tie, kas čīkst, tiem nekad nebūs darba,” pārliecināts ir kāds kungs uzvalkā, ko Latvijas Radio satiek pie vietējās bankas filiāles.
„Ļoti maz vakanču ir novadā, tāpēc jau jaunie brauc projām,” savukārt secina pie Alūksnes autoostas satikta sieviete. „Bet kā pilsēta… Domāju, ka ir patīkami cilvēkiem šeit atbraukt, pastaigāties. Smuki sakopts viss.”
Aktīvajā nevalstiskajā sektorā jau ap 150 organizāciju
Dzintra Zvejniece jau 18. gadu ir Alūksnes un Apes novada fonda vadītāja. Ar viņu Latvijas Radio tikās arī pirms četriem gadiem. Tolaik, lielā mērā pateicoties tieši Dzintras uzņēmībai un spējai iedvesmot, Alūksne lepojās ar ļoti aktīvu nevalstisko organizāciju (NVO) tīklu – vairāk nekā 140 biedrībām un nodibinājumiem. Šodien to jau ir ap 150.
Tās apvieno Alūksnes novada Sabiedrības centrs – mājīga divstāvu ēka pretī pašvaldībai. Pastāvīgi te rosās septiņas organizācijas, pārējās izmanto telpas pēc pieraksta.
„Šeit mums ir tāds saraksts, kurā mēs mēģinām veidot tādas kā loģistikas shēmas, lai varam visi sadzīvot. Līdz šim ir bijis viens pārpratums, ka atnāca vienā laikā divas organizācijas. Bet mēs piešķiram atslēgas arī sestdienās, svētdienās. Cilvēki nāk, paši pēc tam sakopj, jo mums biedrībā nav neviena algota darbinieka.
Galda tenisa treniņi, teātris, projektu vadības apmācības, gleznošana, kursi bioloģiskajiem lauksaimniekiem – Dzintras rādītais kalendārs, kurā nav gandrīz nevienas brīvas vietas, apliecina, ka nevalstisko organizāciju dzīve Alūksnes pusē joprojām kūsā.
„Var teikt, ka cilvēki un organizācijas ir kļuvušas gudrākas un mērķtiecīgākas. Ja agrāk viņi nāca uz NVO centru lūgt padomu, kā darīt to vai to, tagad viņi visu prot paši. Vajag tikai vietu, kur pulcēties.
[Organizācijas darbojas] arī pagastos – piemēram, „Pededzes nākotne”, „Ilzenes attīstība”, Jaunannas pensionāri un māmiņu klubs… Tā es varētu saukt un saukt, jo tā aktivitāte ir ārkārtīgi liela. Mēs vēl aizvien neesam sagaidījuši lielus uzņēmumus, kuros varētu visi strādāt, tāpēc jādomā pašiem, kā to kopienas dzīves kvalitāti uzlabot," norāda Dzintra.
Atjaunots kultūras centrs, pilskalns un Tempļa kalns kļuvis pieejamāks
Dzintra Zvejniece ar meitu Ilzi, kura arī aktīvi darbojas fondā, mani aicina uz otro stāvu. Tobrīd tur fonda rīkotajam forumam par sociālajiem pakalpojumiem gatavojas brīvprātīgie – potenciālie darba grupu vadītāji.
Kas viņu kā aktīvu novada iedzīvotāju ieskatā mainījies Alūksnes pusē pēdējos četros gados? Sākam ar redzamo.
„Noteikti kultūras centrs. Tas nav salīdzināms ar to, kā bija iepriekš. Tagad tur var atbraukt jebkurš mākslinieks un mums nav kauns viņu vest uz neēvelētas dēļu grīdas. (..) Un arī jaunais tilts – tagad Pilssala [Alūksnes ezerā] ir pieejama no abām pusēm, un tas ir liels atvieglojums cilvēkiem. Uz kapusvētkiem tas tilts bija pārpildīts,” saka vidusskolniece Marta Stradiņa.
„Pirms pāris gadiem Tempļa kalns no centra šķita tāds tāls mērķis, līdz kuram jābrauc ar mašīnu, tur bija maz cilvēku… Tagad uzcēla tiltu un – voila! – Tempļa kalns ir centrā!” stāsta Evija Eglīte, kura strādā Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā.
„Man būtu gribējies, lai šajos četros gados pilsētā tiek uzbūvēts arī moderns sporta centrs. Jo sporta skolas angārs ir ļoti kritiskā stāvoklī,” par nepadarīto piebilst Druvis Mucenieks, ikdienā novada pašvaldības darbinieks.
Invalīdu biedrības vadītājs Edvīns Svars, kurš savulaik bijis arī domnieks, saka – pamazām dabā kļūst redzams tas, ko Alūksne jau senāk nospraudusi kā savu attīstības stratēģiju. Proti, nevis rūpniecība, bet daba un tūrisms.
„Man nav ciparu, bet, no malas vērojot, man liekas, ka tūristu skaits pieaug. Es darbojos gan Invalīdu, gan Pensionāru biedrībā, un katru gadu mums piesakās kolēģi [no citiem reģioniem] braukt šeit – autobusiem, autobusiem, autobusiem,” stāsts Svars.
Tūristu vairāk, iedzīvotāju - mazāk
Ceļotāju skaita pieaugumu pēdējos gados parāda arī Alūksnes Tūrisma informācijas centra statistika.
Bet aktuāls, protams, joprojām ir arī aizbraucēju jautājums.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, emigrācijas un negatīva dabiskā pieauguma dēļ pēdējos četros gados Alūksnes novada iedzīvotāju skaits sarucis par vairāk nekā tūkstoti līdz 15 381 cilvēkam.
Aizbraukšanas tēmu skaram arī sarunā ar brīvprātīgajiem Eviju Eglīti un Sandri Sniedzi.
„Aizbraukt projām varbūt ir vieglākais, ko izdarīt. Nevis attīstīt sevi, mācīties un cīnīties, lai kaut ko sasniegtu, bet jau sākumā nolikt sevi, ka te jau nebūs ko darīt, braukšu prom,” pārliecināta ir Evija Eglīte.
„Tu tā domā?” oponē Sandris Sniedze. „Tas galīgi nav vieglākais ceļš. Man arī bija situācija, kad nebija darba Alūksnē, jo celtniecības uzņēmumu, kurā es strādāju, likvidēja.
Es īpaši šeit neredzēju iespējas tajā brīdī, bet naudiņu katram cilvēkam vajag. Tas bija ļoti grūts lēmums, bet es aizbraucu. Ilgi gan nebiju projām, Īrijā biju tikai pusgadu. Bet sava veida pieredze man ir. Neteikšu, ka tas bija labākais variants. Manuprāt, ar saviem tautiešiem kopā tomēr ir vieglāk.”
Daudz pieminētajā jaunajā Alūksnes kultūras centrā pirmdienas vakarā mēģina vidējās paaudzes deju kolektīvs "Jukums" Agra Veismaņa vadībā.
Viņš vada vēl vairākus kolektīvus Alūksnē un Balvos, tādēļ Latvijas Radio jautā – kā ir ar skatītājiem un dejotgribētājiem laikā, kad joprojām daudz tiek runāts par reģionu iztukšošanos?
„„Jukums” man ir precēto pāru kolektīvs, tur nāk kopā vīrs ar sievu. Trīs pāri mums katru pirmdienu brauc no Apes, divi – no Gaujienas, kas ir vairāk nekā 50 kilometri. Bet viņiem patīk, mēs arī ļoti daudz strādājam pie tērpiem. (..) Līdzīgi ir „Olystā”. „Olysta” ir Alūksnes senais nosaukums, tāpēc tur mēs vairāk akcentu liekam uz arheoloģiskajiem tērpiem. Tur man dejo mazliet jaunāki cilvēki, no kādiem 25 līdz 40 gadiem, pārsvarā alūksnieši.
Bet ļoti maz nāk jaunieši atpakaļ. Tas ir mazliet žēl. Izmācās un aiziet uz Rīgu. Varbūt pa šiem gadiem divi trīs dejotāji ir izmācījušies un atnākuši atpakaļ. Jo nav darba. Brīžiem liekas – kas te būs pēc simt gadiem? Šī paaudze, varbūt vēl kāda…” stāsta Veismanis.
Ceļus pamazām sakārto, taču aktuāls transporta jautājums
Darbs un ceļi – tās bija divas galvenās problēmas, ko pirms četriem uzsvēra teju katrs uzrunātais novada iedzīvotājs.
Lai gan lielās līnijās to pašu dzird arī šodien, vismaz viens ceļš manā maršrutā ir pārvērties līdz nepazīšanai. Divdesmit pieci kilometri no Alūksnes līdz Pededzei, ko pagājušoreiz pie uzņēmēja Armanda Rozes ģimenes mērojām pa viscaur bedrainu zemes ceļu, tagad ir nevainojami noasfaltēti. Tikai mašīnas darba dienas vidū visa ceļa garumā satieku vien trīs.
Armands Roze ar sievu Ilzi un trīs bērniem dzīvo Pededzes upes ielokā, audzē zivju mazuļus, taisa zīļu kafiju un cienā ar pašceptu maizi.
Viņi, pilsētnieki, uz pašu Latvijas austrumu malu pārcēlās pirms 17 gadiem. Kas viņu pusē pa četriem gadiem mainījies?
„Beidzot ceļš ir uzbūvēts. Tas ir milzīgs atspaids. Mēs tagad varam izvadāt meitu uz mūzikas skolu Alūksnē. Toreiz mēģinājām, bet mašīnas remontā bija jāiegulda tik lieli līdzekļi… Jo bērni jau nav jāved tajā labajā laikā, vasarā, bet rudenī, ziemā un pavasarī. Tāpēc meita mūzikas skolu pabeigs [vēl mācoties] vidusskolā, jo vienkārši nevarēja laicīgi iesākt.”
„Viss jau ir forši, asfalts ir, bet neviens bērns, kas iet mūzikas skolā vai treniņos Alūksnē, jo citur tādu nav, nevar pats atbraukt atpakaļ. Jo pēdējais autobuss no Alūksnes uz Pededzes pusi iet divos dienā,” norāda Ilze.
Bezdarbs vēl joprojām divciparu skaitlis, taču labu darbinieku trūkst
Vismaz ceļa, ja ne transporta, jautājums Pededzes pusē ir atrisināts, bet ar darbu joprojām ir smagi. Tikai Rožu ģimenes gadījumā – ne jau tāpēc, ka darba nebūtu. Gluži otrādi – darba ir par daudz, bet nav kārtīgu strādnieku, atzīst Armands Roze.
„Man šķiet, ka šodien cilvēki vienkārši negrib darīt fiziskus darbus. Piemēram, ļoti pieprasīts būtu akmens mūrnieks. (..) Ar tiem darbiem ir tā, ka prasības darba ņēmējam ir augstas, bet pats viņš nespēj neko piedāvāt. (..)
Labs piemērs, kas raksturo šo situāciju – puisis, kas pie mums strādāja, viņam bija tīri laba alga, un par pirmo naudu viņš nopirka vienu no labākajiem telefoniem. Bet viņam nav gumijas zābaku,” norāda Armands Roze.
Bezdarba līmenis Alūksnes novadā, kaut četros gados gājis uz leju, joprojām ir virs vidējā – 2016.gada decembrī bez darba bija 11,2% novada iedzīvotāji salīdzinājumā ar 8,4% vidēji valstī.
Bet vakanču vietējā Nodarbinātības valsts aģentūras filiālē – sešas septiņas: slaucējs, pārdevējs, intervētājs.
Gandrīz puse no bezdarbniekiem Alūksnes novadā nestrādā jau gadiem, un daudzi to nemaz nevēloties, atzīst filiāles vadītāja Virgīnija Veļķere.
„Tie, kas varētu darīt fizisku darbu, lielākā daļa ir ar atkarības problēmām, domāju – kādi 90%. Viņus nav jēgas ņemt darbā, varbūt nedēļu kaut kā noturēsies. Tā ir ļoti sāpīga problēma,” norāda Veļķere.
Izcīna iepriekš secen aizgājušo Eiropas naudu
Vietējās vēlēšanās pirms četriem gadiem sevi pieteica uzņēmēju domubiedru grupa “Alūksnieši” ar mērķi mainīt saimniekošanas kārtību pašvaldībā un radīt labvēlīgāku vidi uzņēmējdarbībai.
Viens no viņiem – Arturs Dukulis – tagad ir novada mērs. 15 deputātu plašajā domē tika vēl trīs, visus ievēlēja no Zaļo un zemnieku savienības saraksta. Dukulis lepojas, ka četru gadu garumā visiem izdevies sastrādāties konstruktīvi, bez intrigām un apvērsumiem.
Kā lielāko panākumu solītajam uzņēmējdarbības atbalstam mērs min izcīnīto Eiropas Reģionālās attīstības fonda naudu reģionu izaugsmei, kas iepriekšējā periodā Alūksnei aizgāja secen.
“[ERAF 2007. - 2013.gada plānošanas periodā] bija 16+1 [attīstības] centrs, tagad ir 21 centrs. Otra lieta – bija tā saucamā pierobežas programma, tagad ir Latgale plus Alūksne. Tas arī politiski prasīja ļoti daudz, lai mēs pierādītu, ka arī Alūksnes novads ir Eiropas ārējā robeža, jo mums divi pagasti robežojas ar Krieviju. Arī tur mēs dabūjām finansējumu, līdz ar to varējām sakārtot vidi uz vietas – ielas, ceļus, ieguldīt skolu tīklā.”
Virkne iecerēto pārmaiņu gan virzoties lēni domes raibā politiskā sastāva dēļ. Bet,
runājot par nepadarīto, Dukulis atzīst, ka par maz ieguldīts sociālās infrastruktūras attīstībā. Piemēram, bijušās skolas pārveidē par pansionātu. Nepabeigta ir arī skolu tīkla reforma, kur pēdējos četros gados likvidēta viena skola, vēl divas slēgs durvis šogad un nākamgad.
Mērs cer, ka pēdējos gados sakārtotā tūrisma infrastruktūra nesīs augļus nakšņojošo tūristu skaita pieaugumā, kur gan esot vairāk jāsasparojas vietējiem uzņēmējiem.
“Tos, kas strādā tūrisma jomā, es sadalītu divās daļās: vieni ir tie, kas visu laiku aug un kaut ko attīsta, un otri ir tie, kas iedomājas, ka viņi ir mazi ķeizariņi un viņiem jau viss ir. Un, ja viņiem neiet, tad viņi iedomājas, ka bezmaz pašvaldība ir vainīga, ka pie viņiem nebrauc.”
Valsts kontrole pārmet jaukšanos biznesā; opozīcija - steigu, "savējo būšanu"
Pati pašvaldība gan nupat izpelnījusies Valsts kontroles pārmetumus par jaukšanos uzņēmējdarbībā, jo lētas istabiņas izīrē arī “Alūksnes nami”. Dukulis gan pārmetumus noraida, uzsverot, ka tās izmanto vien ceļu un mežu strādnieki un uzņēmēji šādu nišu nepiedāvā.
“Ka būtu ļoti plaši attīstīta uzņēmējdarbība – to es nevarētu teikt,” spriež Jana Zilkalne, viena no trim opozīcijas deputātiem Alūksnes domē, kura ievēlēta no Nacionālās apvienības.
Nupat viņa devusies dekrētā, bet savos pirmajos trīsarpus gados kā domniece daudzkārt esot piedzīvojusi vilšanos tajā, cik sasteigti, bez argumentācijas un aprēķiniem, viņasprāt, deputāti pieņem lēmumus par novada attīstību. Viņa min piemēru par domnieku ideju attīstīt vietu SPA kompleksam tā saukto “Lujāna drupu” teritorijā, ko beigās nobremzēja pieminekļu sargi.
“Es jau sākotnēji teicu, ka būs problēmas. Jo tā ir degradētā teritorija, bet tas ir arī vēsturiskais centrs, kas nozīmē, ka visas darbības ir jāsaskaņo ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Nezinu, uz ko domes vadība cerēja... (..) Uz sagatavošanu tika iztērēta nauda, laiks, un rezultāta nav.”
Zilkalne uzskata, ka novada attīstību bremzē arī “savējo būšana” pašvaldībā, kad darbā pieņemšanai vadošais ir pazīšanās, nevis profesionalitātes kritērijs.
Vietējie kļūst arvien pašapzinīgāki
Taču ir kāds grūti izmērāms rādītājs, ko piemin gandrīz ikkatrs Latvijas Radio uzrunātais alūksnietis. Tā ir vietas pašapziņa. Lepnums par sevi un novadu, ko par lielāko pārmaiņu pēdējos gados uzskata gan novada mērs, gan nevalstiskā sektora līdere Dzintra Zvejniece.
„Ja agrāk, pirms gadiem 20-30, bija tā, ka brauci uz Rīgu un tev bija kauns teikt, ka esi no Apes vai Alūksnes, tad tagad visi lepni saka – jā, es esmu no Alūksnes! Tas patiešām ir mainījies.
Mēs ļoti lepojamies ar visām lietām, kas mums ir. (..) Agrāk mēs te piedzimām, dzīvojām kā bailīgi bērni un vēlāk kā bailīgi pieaugušie, aizbraucām uz Rīgu, tur mūs apsmēja par izrunu… Mums nebija skaistu tiltu, kultūras centru, skatu torņu. Alūksne vienmēr bija malā un mēs – tādi nabadziņi, kas neko nevar. Bet jā – ja dara, tad… Ir izdarītas mazas lietas un lielas lietas,” stāsta Zvejniece.
Četri gadi brangāka Eiropas fondu atbalsta Alūksnes novadā nav palikuši bez pēdām – vairāk labu ielu un ceļu, nosiltinātu ēku, jauns tilts un kultūras nams ir lietas, kas līdzi nes arī augošu iedzīvotāju lepnumu par savu novadu.
Vai un cik daudz tas spēs mainīt arī vietējās dzīves kvalitāti, radīt jaunas darba vietas un pagriezt pretējā virzienā prom plūstošo iedzīvotāju straumi – par to vēl pāragri spriest.
Taču skaidrs, ka tālredzīgam, apdomīgam un godprātīgam domnieku darbam tajā būs liela nozīme arī pēc jūnijā gaidāmajām vēlēšanām.
