Gluži ne vienā solā, bet vienā skolā gan mācās māte un meita – Rita un Daiga Rezgoriņas. Viņas abas šogad absolvēs Alsviķu arodskolu. Rita strādā par aprūpētāju, bet nebija attiecīgas izglītības, un tad nu savos nedaudz pāri četrdesmit gados viņa nolēma mācīties, un prieks, ka drīz dokuments būs rokās.
„No sākuma bija bailīgi – tomēr pēc 30 gadiem vēlreiz sēsties skolas solā…,” smej Rita, kuras meita mācās par pavāri un mājasdarbus vakaros pildījušas kopīgi – sekmes abām labas.
Ja Ritai darbs bija, bet nebija vien izglītības dokumenta, tad Aijai Solovjovai, kura jau pārkāpusi 50 gadu slieksni, liktenis ir ļoti līdzīgs daudziem, kas devušies darbā uz ārzemēm. Tagad Aija apgūst teksta redaktora profesiju un ir pārliecināta, ka darbu izdosies atrast. Aija gan atzīst, ka sevi ir ļoti jāmotivē, lai sēstos skolas solā kopā jauniešiem.
Māris Punculis, kuram ir pāri četrdesmit un Alsviķos apgūst apdares darbu speciālista profesiju, ir pārliecināts, ka tagad būs lielākas iespējas darba tirgū:
„Ja tev nav nekādas specialitātes, tevi ne par ko neuzskata. Ja ir specialitāte un meistars redzēs, ka vari izdarīt, celsies pa karjeras kāpnēm.”
Un to, ka darbu var atrast, apliecina skolas datortīklu administrators Jānis Volšteins - viņu dzīvē piemeklējis nelaimes gadījums un nu nākas būt ratiņkrēslā, taču tas neliedza apgūt teksta redaktora profesiju un pēc skolas beigšanas tepat viņam piedāvāja arī darbu.
Alsviķu arodskolas direktore Anita Palma stāsta, ka te mācīties izvēlas ne viens vien pieaugušais, kuram dzīve viesusi savas korekcijas gan veselības, gan darba jomā: „Ir mums bijuši cilvēki ar augstāko izglītību, bet veselības problēmas likušas mainīt profesiju. Pavisam maz ir tādu, kuri atnāk un neiekļaujas jauniešu vidē. Šogad vidējais vecums ir ap 30 gadiem, un tas ir tikai apsveicami.”
Mācīties nekad nav par vēlu – to sarunās atgādināja gandrīz visi Alsviķos satiktie pieaugušie skolēni.
