Alkohola popularitāti jauniešu vidū lēni nomaina narkotikas – kāpēc daudzi uzsāk atkarību ceļu?

Ik gadu teju 2000 jauniešu aiztur alkohola reibumā, tā informē Valsts policijā. Savukārt narkotiku reibumā ap 300. Tā gan ir tikai aisberga redzamā daļa. Atkarību speciālisti apliecina, ka jauniešu vidū alkohols lēni zaudē popularitāti un tā vietā nāk citas psihoaktīvās vielas. Taču alkohols bieži ir tas, kā jaunieši iesāk atkarību ceļu.

ĪSUMĀ:

Alkohola popularitāti jauniešu vidū lēni nomaina narkotikas – kāpēc daudzi uzsāk atkarību ceļu?
00:00 / 10:32
Lejuplādēt

16 gadus vecais Mareks - reibumā vairākus gadus

“Es brālim gandrīz ar nazi uzbruku. Piedzēries kaut kad biju un salietojies. Bet es neatceros, ko es tieši no narkotikām lietoju. Es agresīvs biju. Man nākamajā dienā pateica vēl, ka es ar garāmgājējiem biju sācis kauties,” stāsta 16 gadus vecais Mareks (vārds un balss mainīti).

Savā vecumā puisis piedzīvojis daudz – arī vairākus gadus reibumā, problēmas ar policiju, arī vairākus ārstēšanas mēģinājumus. Pašlaik Mareks narkotikas nelieto, bet šad tad iedzer. Klausoties puiša stāstu, šķiet, ka vairākos reibuma gados nevienam nav bijusi īsta vēlme jaunieti no šī apburtā loka izraut.

Un viņš nav vienīgais. Patieso problēmas apmēru nezinām, jo līdz ārstēšanai nonāk vien daļa. Tomēr Jelgavas slimnīcas narkoloģijas nodaļā to sauc par masveida problēmu. Kā bērns, kuram pēc būtības ir jābūt uzraudzībā gan mājās, gan skolā, līdz tam nonāk?

Pirmo reizi man sanāca pamēģināt 9–10 gados, kaut kā tā. Kompānijā ar puišiem kopā. Kompānija arī nebija no tām labākajām. Viņi iemācīja pīpēt, dzert un bišķīt arī kaut ko stiprāku par dzeršanu.

Tad tu tajos 9–10 gados pamēģināji un tad arī sāki?

Nē, nē. Es tad vienkārši biju pamēģinājis, tad man kaut kā tas īsti nepatika. Bet, kad bija kādi 12–13, tad man jau likās kruti, ka vienaudžos varu iedzert, uzpīpēt zāli. Kaut kā mani tas baigi aizrāva. Tad es vispār vairs robežas neredzēju. Es varēju pamosties, galva plīst pušu, slikti. Bet es tāpat gāju, dzēru, kaut vai nāca ārā, bet es turpināju dzert.

Dienām, ja?

Jā, es varēju mierīgi nodzert nedēļu no vietas.

Puisis stāstīja par laiku, kad bija 12–13 gadus vecs. Tolaik, tāpat kā tagad, dzīvoja kopā ar vecākiem un brāļiem un māsām. Divi ģimenes bērni šobrīd ir pavisam mazi, bet viens brālis vien nedaudz jaunāks par Mareku. Vecāki bija ļoti aizņemti un dēlu īpaši neierobežoja, lai gan par puiša paradumiem zināja.

“Katru dienu attaisīju durvis. Es tur vispār nestāvu kājās. Viņi dusmojās, mēģināja likt mājas arestus, es kaut kā, kamēr neviens [neredz], saģērbos un prom. Bet pēc laika man dzert apnika un pārgāju uz narkotikām visādām,” teica Mareks.

Jau bijušas problēmas ar policiju, neapmeklēja arī skolu, taču tāpat – neviens pieaugušais Mareku no lietošanas neatturēja.

Iemesls psihoaktīvo vielu lietošanai - vecāku uzmanības trūkums

Tas, izrādās, nav retums. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bērni nereti agri sāk lietot psihoaktīvās vielas, ir vecāku uzmanības trūkums. To teica Mareks un apstiprināja arī Jelgavas slimnīcas Narkoloģijas nodaļas jauniešu motivācijas programmas psiholoģe Sandra Silkāne.

“Lielākoties, ko es esmu dzirdējusi, ka, piemēram, mammai jauna ģimene. Viņa ir šķīrusies, un jaunietis, bērns ir no pirmās laulības. Viņai ir jauns vīrs, citi bērni, un tas bērns jau mazliet piemirsts, mazāk uzmanības tiek veltīts. Un bērns lietojot mēģina pievērst sev uzmanību – un nonāk tur, kur nonāk. Vidē, kur viņu uzklausa un ir tādi paši bēdu brāļi lielākoties,” skaidroja Silkāne.

Arī Mareks teica, ka tā laika kompānijā visiem mājās bijušas kādas problēmas – maz uzmanības, sliktas attiecības, arī vardarbība. Lietojuši parasti visi kopā, taču līdz ārstēšanās posmam tiek tikai daļa.

Mēneša programmā Jelgavā jaunieši mācās sociālās prasmes un dalās pieredzēs

Mareks ir ārstējies vairākas reizes gan alkohola, gan narkotiku dēļ. Gājis arī šajā mēneša programmā Jelgavā. Šeit jaunieši parasti nonāk caur kādu institūciju – sociālo dienestu vai bāriņtiesu – tad, ja narkologs ir nozīmējis ārstēšanu. Mēnesi jaunieši pavada atturībā, mācoties sociālās prasmes, daloties ar pieredzēm un mācoties par atkarībām. Šobrīd programmā darbojas arī 14 gadus vecā Kristīne (vārds arī ir mainīts). Arī viņa dzīvi reibumā iesāka ar alkoholu, bet vēlāk sāka lietot narkotikas.

“Kad es sāku dzert, tad es dzēru un zāli pīpēju. Un pēc tam, kad aizgāju uz extasy un pārējo, tad es beidzu dzert. Ik pa brīdim gan gadījās. Man bija tāda problēma, ka es nevarēju vienu reizi nedēļā vai vienu reizi mēnesī, bet, ja es sāku lietot, piemēram, extasy, tad man tas varēja aizvilkties uz nedēļu, uz divām nedēļām, uz mēnesi,” atcerējās Kristīne.

Laikā, kad lietoja, Kristīne ar draugiem parasti klaiņoja pa ielām vai pavadīja laiku dzīvokļos pie draugiem. Meitenes mamma parasti zvanījusi, rakstījusi un meklējusi Kristīni. Pat izsludinājusi meiteni meklēšanā. Tad parasti uz brīdi Kristīne atgriezās mājās un vēlāk atkal nozuda. Viņa sāka lietot vēl vairāk pēc tam, kad tētim bija insults, taču vienā brīdī viņai bija par daudz.

“Tikai tad, kad man sāka veidoties pušumi līdz gaļai... Pilnībā pa visurieni. No lietošanas. Tad es šņaucu amfetamīnu, lai nesāpētu. Gāju tālāk kaut ko darīt. Tad man jau palika tik slikti, ka es gribēju vienkārši kaut kur pagulēt un paēst. Tad es aizgāju mājās. Mani aizsūtīja uz slimnīcu. Un tad es nokļuvu motivācijā, man jau sāka veidoties pušumi. Ārsts teica, ka tas ir no amfetamīna un vispār lietošanas. Tagad nelietoju. Nemaz netaisos. Man ir motivācija veselības dēļ nelietot,” uzskata Kristīne.

Palīdzība jauniešiem nepieciešama arī pēc motivācijas programmas

Nereti šī motivācijas programma ir pirmā pieredze jaunieša dzīvē, kur kāds viņu uzklausa, nenosoda, arī iemāca pavisam ikdienišķas prasmes, piemēram, gatavot un mazgāt drēbes. Taču programma ir tikai mēnesi gara, un daļa vēlas palikt ilgāk.

Problēma ir tā, ka pēc šī mēneša, atgriežoties ierastajā vidē, ir ļoti grūti nepadoties arī vecajiem ieradumiem. Īpaši, ja nav kādas uzticības personas, kas jaunietim palīdz noturēt motivāciju.

Un nereti šādas personas pusaudzim nav.

“Atgriežoties tajā vidē, problēmas arī nekur nepazudīs, būs tās pašas. Lielākoties viņi ir ielaisti. Skolu neapmeklē gadus divus trīs. Nāk tie 16–17 gadus vecie jaunieši, viņiem ir sestā klase kaut kur pa vidu pamesta. Tās problēmas visas ir komplicētas viņiem. Un, izejot 30 dienas, viņš iziet laukā, grib kaut ko darīt. Un tur vajag palīdzību arī turpmāk. Tāpēc mēs vienmēr sakām – ar mūsu 30 dienām ir par maz. Vajag tādu pašu programmu, kas ir ilgtermiņā,” uzskata Sandra Silkāne.

Problēma ir arī skolās; narkotiku izraisīto reibumu bieži vien nepamana

Diemžēl problēma ir arī skolās, tā atzīst speciālisti. Ja alkohola aromātu var sajust un uzvedību reibumā atpazīt, tad narkotiku izraisīto reibumu bieži vien nepamana vai arī nevēlas pamanīt, norādīja atkarību profilakses speciālists Artūrs Jacis un psiholoģe Sandra Silkāne.

“Ir vecāki, kas strādā no rīta līdz vakaram. Ir vecāki, kas negrib pamanīt, ir noliegumā. Kā mans bērns? Zelta puika vai meitene,” ierastu situāciju raksturoja speciālisti.

Viņi arī norādīja, ka, lai gan skolotāji nevēlas problēmas skolai, viņi bieži vien var nepamanīt problēmu, jo bērnu klasē ir daudz. Speciālisti pieļāva – skolotāji arī nezina, kādas ir tās pazīmes.

Eksperti skaidroja, ka problēma ir arī brīvā alkohola un narkotiku pieejamība.

Piemēram, šobrīd vielas jaunieši iegādājas “Telegram” grupās par kabatas naudu vai zagtajām mantām.

“No sākuma zagu veikalos. Dzēru pēc tam. Tad, kad es uzzināju, ka dīleriem ir tāda iespēja, ka nozodz, piemēram, litru džeimsona, tad to var iemainīt pret zāli vai ripām. Un tad es zagu alkoholu, lai iemainītu pret narkotikām to visu,” pastāstīja Mareks.

Speciālisti uzskata: būtiska ir sabiedrības izglītošana kopumā

Liels uzsvars jāliek arī uz sabiedrības izglītošanu kopumā, tā uzskata speciālisti. Tam piekrīt arī Veselības ministrijā. Šobrīd ir uzsāktas divas programmas – viena no tām ir sociālās ietekmes profilakses programma, kura šobrīd darbojas 15 skolās.

“Tā ir programma, kas paredzēta 12–14 gadus veciem jauniešiem, lai novērstu atkarību izraisošu vielu lietošanas uzsākšanu.

Programma nav vienreizēja lekcija, bet tāds kā cikls, kur strādā ne tikai ar skolēnu, bet arī ar skolēnu vecākiem.

Un mērķis ir aizkavēt šo vielu lietošanas uzsākšanu,” pastāstīja Sanita Lazdiņa.

Viņa norādīja, ka šī programma arī uzlabos sadarbību starp skolu, skolēniem un vecākiem. Plānots šādu programmu ieviest visā valstī, taču tas būs atkarīgs no tā, vai atradīs finansējumu. Paredzēts arī uzlabot atkarību profilaksi un biežāk rīkot seminārus pedagogiem.

Tātad darāmā, lai situāciju uzlabotu un arvien mazāk jauniešu iekristu vielu kārdinājumā, vēl ir daudz. Un daļai pusaudžu no tā nāksies tikt ārā pašiem. Tā kā Marekam. Viņš kopš pagājušās vasaras vairs narkotikas nelieto, taču šobrīd cīnās ar agresijas lēkmēm, kuras sākušās pēc vielu atmešanas. Šobrīd plāno nākamgad atsākt mācības skolā.

“Nekas nepalīdzēja, kamēr pats nesāku saprast visu. Tomēr, kā nekā, man jau 16. Vajag apstāties. Ja es tā turpināšu, tad es būšu kā Centrāltirgū cilvēki. Ja ne līdz 20 [gadu vecumam] kapā…” atzina Mareks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt