Aleksandrs Giļmans atbild Andai Rožukalnei: Īsa pamācība žurnālistikā*

Mans dēls mācās 7. klasē. Reiz viņš atnāca no skolas sarūgtināts. Viņš bija piedāvājis meitenei draudzēties, bet viņa uztvēra to visai savādi: neatbildot ne vārda, piegāja pie skolotājas un skaļi, lai visi dzirdētu, sūdzējās: „Giļmans man piesienas!”

Kad es mierināju savu puiku, man pat prātā nevarēja ienākt, ka kaut kas līdzīgs notiks ar mani pašu manā sen jau ne jaunieša vecumā. Bet notika gan, un skolotājas lomu nospēlēja portāls lsm.lv.

Bija tā. Spriedums Maksimam Koptelovam, kurš bija dabūjis pusgadu cietumā par joka petīciju par Latvijas pievienošanu Krievijai, un tam sekojošie skandalozie grozījumi Krimināllikumā izraisīja manī vēlmi painteresēties par to, kā reaģē uz totalitārisma draudiem Latvijas liberāli domājošie intelektuāļi. Es nolēmu rīkot kolektīvo interviju ar viņiem.

Sastādīju sarakstu no cienījamiem ļaudīm, izgudroju jautājumus, kas ļautu noteikt pozīciju, izsūtīju tos un sāku gaidīt atbildes. Kāda gan var būt cilvēka, kas saņēmis šādu vēstuli, civilizēta reakcija? Vai nu atbilde, vai nu pieklājīgs atteikums. Ļaunākā gadījumā - klusa ignorēšana, ja intervētājs ir pārāk uzmācīgs.

Profesore Аndа Rožukalnе izvēlējās ceļu, kas ir pilnīgi negaidīts mūsdienīgajā pasaulē, kaut arī bija ļoti izplatīts tajā, klasiskajā totalitārismā: signalizēja. Publicēja rakstu, kurš pārsteidza mani ne tikai ar to, ka bija pilnīgi nevietā, bet arī ar savu saturu.

Diemžēl es nevarēju atbildēt uzreiz, kamēr netika saņemtas un izanalizētas intervijas. Tagad darbs ir pabeigts, nopublicēts, un pienāca laiks atjaunot taisnīgumu.

Rožukalnes kundze uzskata mani par politiķi, neatzīst par žurnālistu, pārmet man, ka portālā "Vesti.lv" es nosaucu sevi par publicistu un cilvēktiesību aizstāvi. Interesanti, kādi gan viņai ir pamatojumi tādiem slēdzieniem? Man ar "Vesti" ir noslēgts līgums, saskaņā ar kuru es - autors - sniedzu materiālus publikācijām, bet viņi tos apmaksā. Analoģiski līgumi man ir arī ar dažiem citiem izdevniecības namiem, un tas turpinās jau gandrīz gadsimta ceturksni.

Tādējādi - vai nu minētās izdevniecības neizdod masu informācijas līdzekļus, vai arī es tomēr esmu žurnālists. Protams, ka var būt pretenzijas pret manu tekstu kvalitāti, un tad tieši par to būtu jārunā. Bet pēc savas darbības veida es nepārprotami esmu žurnālists, un P. Stradiņa universitātes Komunikāciju katedras profesorei tas ir jāzina.

Visiem ir zināms, ka Latvijas futbolisti spēlē ļoti vāji, mūsu valstsvienība atrodas pasaules saraksta simta beigās. Bet vai mēs varam iztēloties Sporta akadēmijas futbola katedras profesoru, kurš nezinātu Latvijas futbolistu vārdus vai neuzskatītu tos par futbolistiem vispār?!

Vēl man nav saprotams, kāpēc es pēkšņi, pēc Rožukalnes kundzes domām, esmu kļuvis par politiķi. Jā, bija manā dzīvē laikposms, kad es strādāju par Rīgas domes deputātu. Tas bija brīnišķīgs laiks, bet kopš tiem laikiem jau ir pagājuši vienpadsmit gadi. Vai tā manas dzīves lappuse līdz mūža beigām liedz man analizēt situāciju valstī un publicēt rakstus?

Varbūt nākamais Rožukalnes kundzes kritikas objekts būs „LSDSP politiķis Jānis Rainis”, kurš sevi ir dēvējis par dzejnieku un publicistu?

Īstenībā liberāla žurnālista atnākšana valstī vienīgajā liberālajā partijā, kas pat savā nosaukumā apelē pie cilvēktiesībām, ir pilnīgi dabiska. Tās idejas, kuras es biju aizstāvējis savos rakstos, es turpināju aizstāvēt arī politiskajā darbībā. Šajā ziņā mani un Raiņa motīvi bija absolūti identiski.

Tagad par pašiem jautājumiem, kuri izraisījuši manas oponentes sašutumu. Mūsu valsts ir neliela, notikumu tajā ir maz, tāpat kā plaši domājošo cilvēku. Tādēļ mūsu mediju visbriesmīgākais trūkums ir banalitāte.

Īpaši tas skar intervijas. Žurnālisti visu laiku sūdzas par garlaicīgām atbildēm, intervētie - par nepieciešamību atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Tā kā uzdot jautājumus ir mūsu profesija, tad noslēpums ir vienkāršs: tiem ir jāatbilst sarunas biedra līmenim, jāpamudina viņš domāt un meklēt nestandarta pieejas sarežģītām problēmām. Tādēļ es dodu priekšroku rakstiskām intervijām: cilvēkam ir laiks pārdomāt un rūpīgi noformulēt savējo atbildi.

Ja jautājums tiks uzdots primitīvi, tad uz to sekos arī primitīva atbilde. Es varētu jautāt vienkārši: “Vai Maksims Koptelovs būs politieslodzītais?". Tad respondents, kas nemēdz domāt, varētu atbildēt, ka nē, jo Latvija ir demokrātiskā valsts. Bet ja es pirmā jautājuma frāzē citēju Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu, tad nākas vai nu sameklēt argumentus, kas atšķir situācijas, vai nu konstatēt, ka tomēr Latvija ir nepietiekami demokrātiska.

Un pilnīgi kļūdaini būtu manus jautājumus salīdzināt ar sakramentālo: "Vai jūs bieži sitāt savu sievu, pirms viņu nogalinājāt?" Uz to vienkāršāk par visu būtu atbildēt: "Tas ir pārpratums. Mana sieva dzīvo vesela, viņu neviens nav aizvainojis."

Palasiet interviju tekstus: cik interesanti atbild uz jautājumiem intelektuāļi, pie kuriem es griezos! Cik strikti viņi noraida manējos salīdzinājumus vai paralēles, ja tām nepiekrīt! Kā atrod savus - viņuprāt, precīzākus. Tikai tādā dziļā diskusijā var saprast situāciju, kuru pārdzīvo šodien mūsu sabiedrība.

Bet tagad par mana pētījuma visskumīgāko rezultātu. Es izsūtīju jautājumus 22 adresātiem un saņēmu 8 atbildes. Atbildēja 7 no 9 nosacīti krievu respondentiem (tie, kuri parasti publicējas krieviski) un tikai 1 no 13 latviešu respondentiem.

Protams, kāds varēja nepamanīt manu vēstuli, kāds atpūšas, vēl kādam, iespējams, es personīgi esmu nepatīkams. Bet kopumā šī statistika, manuprāt, pat ir bēdīgāka Latvijai, nekā Koptelova lieta vai grozījumi Krimināllikumā. Tā liecina par nacionālās intelektuālās elites līmeni. Diemžēl latviešu elite nevēlas un nav spējīga aizdomāties par valsts svarīgākajām problēmām.

Pabeigšu ar cita komunikācijas profesora citātu. Sergejs Kruks strādā vienā katedrā ar Andu Rožukalni.

Viņš atbildēja uz jautājumu, kāpēc latviešu intelektuāļi nekritizēja Krimināllikuma grozījumus, kamēr skarbi nebija izteicies prezidents, īsi un nesaudzīgi: “Erudīcija, kas iegūta daudz lasot, ja tā nepalīdz korelēt citātu no filozofiskā traktāta ar apkārtējās dzīves praksi, nav intelektuāļa pazīme. Bet ja vajag atminēt krustvārdu mīklas - tas der".

Interesanti, cik sekmīga krustvārdu mīklu atminēšanā ir profesore Rožukalne?

___ 

* Aleksanda Giļmana atbilde uz Andas Rožukalnes blogu “Kāpēc es nevaru atbildēt uz Aleksandra Giļmana jautājumiem?”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti