Latvijā pēdējos desmit gados sakuplojušas amatalus darītavas. Ar ilggadējo biedrības “Alus brālība” vadītāju Andreju Šikoru Latvijas Radio ziņu korespondente tiekas viņa veidotajā alus salonā “My beer”, kurā atrodami vairāki simti ali no dažādām pasaules valstīm. Viņš teic, ka ideja par šāda salona izveidi tirdīja jau sen. Covid-19 pandēmijas laikā viņš ieceri beidzot realizēja.
Viņš stāsta, kad un kādēļ mazo alus darītavu attīstības vilnis sākās: “90. gados, kad atjaunojās Latvijas republika, tad mums bija 16 alus darītavas, tas bija ilgu posmu – 90., 2000. gados. Tas bija ilgs posms, kad mēs uzskatījām, ka Latvijā ir trīs lielās alus darītavas un 13 mazās alus darītavas. Kopumā 16.”
Tad Latvijā izveidojās kustība par labu alu “Kupla”, kur apvienojās alus entuziasti un sāka vārīt alu.
“Mazos apjomos, katliņos. Vienam lielāki katliņi, citam mazāki. Sāka vārīt alu. Tad pagāja laiks un šie mājražotāji, kā es saku, kā sēnes pēc lietus sāka no savām virtuvēm, garāžām un šķūnīšiem līst ārā. Un sāka būvēt alus darītavas,” klāsta Šikors.
Vienas no pirmajām alus darītavām, kas no eksperimentiem pārkāpa jau nākamajā līmenī un alu sāka darīt plašākam cilvēku pulkam, bija alus darītavas “Labietis” un “Malduguns”. Pēc tam katru gadu saimei piepulcējās aizvien jauni amatalus darītāji, un patlaban kopumā Latvijā ir ap 70 alus darītavu – 16 lielās un pārējās mazās.
Šikors skaidro, kur meklējamas amatalus saknes un kura darītava var sevi pieskaitīt šai nišai: “Krafts pasaulē modē ienāca no amerikāņiem. Alus darītavas nevar piederēt lielām kooperācijām. Alus darītavas īpašniekiem ir jābūt arī pašiem aldariem, kas arī vāra vai izplata alu. Tā ir tā definīcija, kas ir “kraft” alus. Kaut vai Amerikā daža laba “kraft” alus darītava ir piecas, sešas reizes lielāka par mūsu “Cēsu alus” darītavu.”
Viņš teic, ka
tendence Latvijā ir ļoti pozitīva un Latvijā mazās alus darītavas attīstās dažādās Latvijas pilsētās un ciemos. Turklāt tās visas ir dzīvotspējīgas, jo amatalus saimi pamet vien retais brūzis.
“Ir darītavas, kur viens cilvēks ir gan alus darītavas īpašnieks, gan aldaris, gan grāmatvedis un ekspeditors. Pēdējo desmit gadu laikā ir darītavas, kas ir aizvērušās, bet tās ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Būtībā alus ir dzīves stils,” stāsta Šikors.
Alus darītava “Labietis” atrodas Ādažos, tās aldaris un viens no īpašniekiem ir Edgars Melnis. Viņš kopā ar “Labieša” otru īpašnieku Reini Pļaviņu satikās 2009. gadā mājbrūvētāju pasākumos. 2013. gadā Pļaviņš kādā no mājbrūvētāju degustācijām izteica piedāvājumu, vai kāds negrib ar viņu kopā izveidot brūzi.
“Ideja ieķērās, un tā mēs visu uzsākām. Diezgan straujos tempos, pēc diviem mēnešiem mēs Rīgā, Briāna ielā, atvērām krogu ar darītavu. Nebija tāda doma par lielāku darītavu. Likās, ka mums ir krogs un mazs brūzītis. Likās – pietiks pašpatēriņam. Jau pēc gada sākās dažādi alus festivāli, interese no ārzemēm, bet vienīgais, ko mēs varējām pateikt, ka mēs neeksportējam. Mums nav ko iedot, mums nav alus tik daudz. Tas spiediens no citām valstīm bija tik liels, ka likās vienā brīdī, ka ir jādara. Pirms četriem ar pusi gadiem mēs tepat pie Ādažiem atradām telpas un sākām jau nopietnākā līmenī to brūvēšanu,” klāsta Melnis.
Ja pirmajos gados “Labietis” saražoja ap 50 tonnām gadā, tad tagad ražošanas jauda ir piecas reizes lielāka. Arī alus šķirņu gadu gaitā izveidotas gana daudz.
“Labieša” firmas zīme ir alū ielikt dažādus Latvijas pļavu un mežu labumus. Melnis teic, ka arī alus nosaukumu atspoguļo pašu alus būtību, tā sastāvdaļas.
“Tas, ka mēs esam amatalus nišā un atšķiramies no pamatalus, bet es pat teiktu, ka mēs esam uztaisījuši savu nišu amatalus nišā. Mūsu specifika ir tā, ka mēs izmantojam ļoti daudz vietējos augus. Vismaz puse no mūsu aliem ir no vietējiem augiem. Kumelītes, pelašķi, vīgrieze, plūškoks, liepziedi. Ļoti plašs klāsts. Dažādas ogas mēs liekam. Latvija ir viena liela pļava un mežs. Un, paldies Dievam, mūsu vecāki un vecvecāki spējuši saglabāt šīs tradīcijas un zināšanas par augiem. Par tautas medicīnu, dziednieciskām īpašībām. Baidos, ka mani bērni to sāks pazaudēt,” norāda aldaris.
Viņš atzīmē, ka daudzviet Eiropā tas jau ir zudis. Tomēr amatalus brūžu attīstības tendenci nākotnē vērtē pozitīvi.
Melnis skaidro: “Pēdējos gadus tiešām katru gadu vismaz desmit brūži nāk klāt. Un es nebūšu samelojis, pirms pāris gadiem sakot, ka katrā Latvijas pilsētā būs pa brūzim, es nebūšu ļoti kļūdījies. Mēs esam tuvu šim brīdim, kad varēs aizbraukt uz jebkuru Latvijas pilsētu un padzerties vietējo aliņu.”
Viņš ir pārliecināts, ka amatalus kustība Latvijā neapstāsies un tā tikai tagad uzņem apgriezienus. Turklāt tirgū vieta ir visiem.
