Preiļu pusē dzimušais Vaiders septiņdesmitajos gados studēja vēsturi Latvijas Universitātē un bija viens no daudzajiem, kam tolaik dzīvē sports bija tik ļoti nozīmīgs. Vēl skolā pievērsies vieglatlētikas daudzcīņai, viņš vēlāk spēlēja gan volejbolu, gan bija viens no kompetentākajiem savas sirdslietas - futbola - norisēs, kā arī piedalījās Latvijā pirmajā florbola spēlē.
Vaideru raksturoja universāla un Latvijas sporta žurnālistikā unikāla kompetence praktiski visos sporta veidos, ko kaldināja ilgstošā pieredze un pastāvīgie kontakti. Pēc augstskolas Vaideru uzaicināja darbā Latvijas fiziskās kultūras un sporta komitejā par sporta organizatoru, kas palīdzēja iepazīt sporta drēbi līdz tās sīkākajam diedziņam. Savukārt vēsturnieka izglītību Vaiders lika lietā Latvijas Valsts fiziskās kultūras un sporta institūtā, aizrautīgi lasot lekcijas par sporta vēsturi.
Plašās zināšanas un gadiem ilgusī sporta sabiedrības iepazīšana palīdzēja Vaideram, sākot gaitas sporta žurnālistikā. Pirmais viņa raksts dienasgaismu ieraudzīja laikraksta "Diena" pirmajā numurā 1990.gadā, bet drīz vien Vaiders jau bija viens no pašmāju sporta žurnālistikas pīlāriem.
Vaideram bija raksturīga ne tikai kompetence, bet arī spēja saskatīt likumsakarības un meistarīgi tās atklāt, apliecinot prasmes, kas sniedzas tālāk par tīri profesionālu varēšanu. Kopš 1992.gada Vaiders dalījās spilgtos iespaidos no 12 olimpiskajām spēlēm, un pēc Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas vairākus sasaukumus darbojās tās vadībā. Arī šovasar Rio Vaiders bija olimpiskajā ierindā, neraugoties uz veselības likstām.
Līdz mūža pēdējām dienām Vaiders bija arvien pieprasīts savu sporta kompetenču un plašā skatījuma dēļ, bet nu viņa gars devies mūžības gaitās.
