Līdz Otrā pasaules kara sākumam Aizputē bija spēcīga ebreju kopiena, bet vācu okupācijas laikā tā tika brutāli iznīcināta. Aizputē, tāpat kā daudzviet citur Latvijā, bija drosmīgi vietējie iedzīvotāji, kas mēģināja ebrejus paglābt no traģiskā likteņa.
Viena no slēptuvēm bija ierīkota arī Livonija pilī. Taču – šis nav stāsts ar laimīgām beigām.
Notikumu centrā – trīs jaunas, skaistas Aizputes dāmas – māsas Anna, Elza un Emīlija, kā arī viņu vīri Kārlis Pūķis, Žanis Pūķis un Gerhards Šusters. Vācu okupācijas laikā jaunie cilvēki iedraudzējās ar vairākiem ebrejiem, kas tika nodarbināti spaidu darbos Kurzemes kūdras purvos.
Holokausta represijām saasinoties, jaunie aizputieši mēģināja glābt četrus savus ebreju draugus, paslēpjot viņus īpaši izveidotās slēptuvēs – vispirms Aizputes pils bēniņos virs meiteņu mātes Ievas Dzenes dzīvoklīša, vēlāk – slepeni izraktā bunkurā uzkalniņā pie Gerharda Šustera mājām.
Vācu drošības dienests šo uzdrīkstēšanos atklāja. Paslēptajiem ebrejiem gan izdevās aizbēgt, bet, baidoties atkal nonākt gūstā, viņi turpat mežā izdarīja pašnāvību. Savukārt Aizputes drosmīgie jaunieši un viņu vecāki tika apcietināti un vairums nokļuva koncentrācijas nometnēs. Trīs māsām izdevās izdzīvot, bet viņu vīri un vecāki tika sodīti ar nāvessodu vai mira necilvēcīgajos apstākļos.
Slēptuve pilī un bunkurs līdz mūsdienām nav saglabājušies. Atmiņas par traģiskajiem notikumiem Aizputē un par cilvēku varonību gan palikuši.
Lai godinātu Dzeņu-Pūķu-Šusteru dzimtas upurus, Žaņa Lipkes memoriāla pārstāvji dzimtas pēctečiem pasniedza goda zīmi “Sudraba pagale”. Goda zīme noformēta pagales formā, jo Žanis Lipke glāba ebrejus, slēpjot tos bunkurā zem malkas kaudzēm.
“Te tā pagale ir. Tāda viņa ir. Un es tiešām uzskatu par ļoti lielu godu nodot jūsu dzimtai pie tām divām medaļām vēl arī šo," sacīja balvas “Sudraba pagale” iedibinātājs Māris Gailis.
Arī padomju laikā dzimtas sievietes par savu dalību ebreju glābšanā skaļi nerunāja. Bērniem mājās tas tika stāstīts tikai ar piekodinājumu – apkārt lieki nerunāt. Īpaši sāpīgi bija stāsti par koncentrācijas nometnēs piedzīvoto.
“Es raudāju vienmēr, kad viņa stāstīja par to visu. Vienmēr. Es nezinu, vai šajās dienās šie jaunieši to varētu izdarīt. Viņi taču visi bija knapi pāri 20 gadiem. Vai te kāds to varētu izdarīt? Var jau būt – kāds,” sacīja Elzas Pūķes meita Velga Auziņa.
“Trūcīgi dzīvoja. Pat ļoti trūcīgi. Tad, kad slēpa ebrejus, tad nācās gandrīz vai iet un meklēt nelegālus veidus, lai viņus pabarotu,” pastāstīja Emīlijas Šusteres meita Ilga Kūka.
Latvijā apzināti jau vairāk nekā 500 cilvēki, kas holokausta laikā veiksmīgi vai neveiksmīgi centušies glābt ebrejus. Memoriāla pārstāvji pieļauj, ka patiesais skaits ir krietni lielāks, tādēļ apzināšana vēl turpinās.
“To glābēju bija diezgan daudz. Jeruzalemē apbalvoti nepilni 200 cilvēki no Latvijas, bet pēc Marģera Vestermaņa saraksta varētu būt daudz vairāk,” norādīja Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
