ĪSUMĀ:
- Prābs bez latviešu valodas nevar dabūt pat apkopēja darbu. Viņš strādā "Wolt".
- Prābs ikdienā sastopas ar rasismu un neiecietību no vietējiem.
- Prāba draugs Misters Singhs novērojis – Latvijā nesaprot citas kultūras.
- Prābs Latvijā pēc studijām nepaliks, bet citi apsver šādu iespēju, ja būs darbs.
- Latvijai nav mērķtiecīgas politikas, kā paturēt ārvalstu studentus arī strādāt šeit.
- Ministrijā norāda, ka sarunas par šo tēmu notiek.
Prāba pieredze
"Aizliegtā paņēmiena" operācijas "Studenti peļņai" centrā ir jaunietis no Indijas vārdā Prābs, kurš šobrīd mācās Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Viņš izvēlējies Latviju, jo studijas te ir divas reizes lētākas nekā Indijā.
Prābjots Sings Randhavars mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē biznesa ekonomiku. Viņš ir trešajā kursā. Latvijā Prābs ieradās 2018. gada 5. februārī.
"Kad ierados lidostā, man bija ļoti grūti… Jo man tā bija pirmā reize tik tālu no mājām.
(..) Es gan biju pirms tam noskatījies video "Youtube". Bet mana mamma teica, labāk uzrakstīt augstskolai, lai viņi palīdz noorganizēt taksometru. Un es to izdarīju, tāpēc, kad ierados lidostā tur bija viens vīrs. Viņš mani sagaidīja, tā kā tas bija viegli. Un pirmā vieta, kur viņš mani aizveda, bija hostelis," stāsta Prābs.
Latvijā gandrīz trešā daļa jeb 3000 no visiem ārvalstu studentiem ir indieši.
Prābs ir no Pendžābas pavalsts, kur ir plaši pārstāvēts sikhisms. Šīs reliģijas pārstāvji negriež matus un valkā turbānu. Tas nozīmējot kroni, kuru var valkāt ikviens, jo ikviens ir karalis – 15. gadsimtā praksi ieviesis šīs reliģijas garīgais līderis Guru Nanaks, cenšoties pretoties šķiru sistēmai un cīnoties par vienlīdzību.
Prābs turbānu nevalkā, jo jutis sev pievērstu pārāk lielu uzmanību. Turbānu valkā viņa draugs Džagmohāns Singhs jeb Misters Singhs. Abi mācās vienā programmā un palīdz viens otram. Latviešu Prāba draugu lokā nav.
Studenta ikdiena Jelgavā pārāk aizraujoša neesot – studijas, darbs un mājas. Prābs pelna pats un no tēva naudu vairs neņem. Latvijā viņam gan nav pārāk daudz darba iespēju. Latviešu valodu viņš sākumā nedaudz mācījies, bet nav bijusi iespēja to praktizēt. Atrast darbu bez latviešu valodas zināšanām ir ļoti grūti. "Aizliegtais paņēmiens" kopā ar Prābu, zvanot uz apkopēja vakanci, noskaidroja, ka pat grīdas slaucītājam tiek prasītas latviešu valodas prasmes. Nekādas frāzes, lai jaunietis varētu saprasties, uzņēmumā mācīt negrib. Valodas zināšanas var prasīt, pamatojot, kāpēc tas vajadzīgs, norādīja Valsts valodas centrā.
Prābs iepriekš strādājis "Pakistānas kebabā", bet tur bijusi ļoti maza alga. Tāpēc viņš pārgājis uz "Wolt", par ko ir priecīgs, jo tā viņam ir iespēja strādāt, kad tas viņam ir iespējams. Darba pašā Jelgavā viņam nav.
Atbildot uz jautājumu par to, kā viņš jūtas Latvijā, Prābs nav pārāk pozitīvs: "Par to kā jūtos – es varu teikt, ka man tiešām patīk sākt savu dienu uz labas nots.
Bet pa dienu es sastopos reizi vai divas ar kādu rasisma problēmu un ar naidu, kaut ko tādu."
Attieksme kā pret spoku, kā pret svešo ir viens no iemesliem, kāpēc viņš pārāk arī savu dzīvi šeit neizvērš, samierinoties ar kombināciju – studijas, mājas, darbs.
Misters Singhs un Abī
Prāba draugs Misters Singhs līdzās studijām piestrādā otrā ēdienu piegādātājā, firmā "Bolt", kas darbojas ne vien Rīgā, bet arī Jelgavā. Viņš valkā turbānu un cenšas nelikties ne zinis par ziņkārīgajiem skatieniem.
"Pārsvarā cilvēki domā, ka es esmu svešinieks, ka esmu atbraucis no citas planētas. Vismaz dažreiz es tā jūtos. Bet tas ir normāli, jo esmu redzējis to, ka Latvijā cilvēki neko nezina par citām kultūrām. Tāpēc es sāku pierast. (..) Citreiz cilvēki vaicā pēc bildēm, vai viņi drīkst nofotografēties ar mani, un viņi sveicina," pieredzē dalās Misters Singhs.
Viņš uzsver, ka Latvijā cilvēki izturas dažādi. Ir cilvēki, kuri ir izpalīdzīgi, bet bijis arī ļoti nepatīkams atgadījums,
kad kāda kundzīte nav laidusi viņu kāpņu telpā, sakot "F*ck off, black people!" ("A******ties, melnie cilvēki!").
"Tajā brīdī man sirds lūza, un man likās, ka es apraudāšos, vai ko. Jo viņa ir veca, un es viņai nevaru neko pateikt. Tad es piezvanīju klientam un teicu, vai, lūdzu, varat nonākt lejā, jo te ir veca kundze un viņa mani nelaiž iekšā. Un viņš lika viņai pabīdīties. Un klients man teica – nomierinies, nesatraucies…" atceras students.
Vēl viens draugs ir Abī. Viņš ir hinduists, tāpēc turbānu nevalkā. Jelgavā viņš mācās programmēšanu, darbu vairs nemeklē, jo strādā no savas kopmītņu istabiņas Amerikas, Vācijas un Indijas tehnoloģiju kompānijām.
Abī savukārt uzsver, ka indiešu studentu stāvokli Eiropā pasliktina jumping jeb lēkšana. Tas nozīmē, ka tiek iegūta vīza, lai varētu pārvietoties uz citu valsti strādāt. Pēc viņa domām, šādu cilvēku skaits, kuri nemaz negrib mācīties, ir 40%.
Vai studenti paliks strādāt Latvijā?
Vai indiešu studenti saista savu nākotni ar Latviju – vai ir gatavi, piemēram, nopietni mācīties latviešu valodu, lai iekļautos šejienes darba tirgū.
Viennozīmīga atbilde ir tikai Prābam. Viņš nepaliks. Latviju viņš neuztver kā sev draudzīgu, no otras puses – viņam esot plašāki plāni. Abī vēl nezina. Tas būšot atkarīgs no darba piedāvājumiem, un bez latviešu valodas, pēc viņa domām, var iztikt.
"Patiesībā, arī Latvijā daudzas kompānijas pieņem darbā ārzemniekus, valoda nav barjera. Barjera ir tavas prasmes. Ja tev tādas ir, tad tu vari dabūt darbu jebkur. Pat šeit. Prasmes gan var ietvert arī to, ka tev jāzina arī valoda valstī. Bet citreiz daudzi cilvēki runā labā angļu valodā un viņi ir gatavi tevi pieņemt darbā, bet tev ir jāatbilst prasībām. Un tad viņi tev iedos darbu," stāsta Abī.
Savukārt Misters Singhs it kā gribētu palikt Latvijā.
"Daudzi cilvēki saka: "Tu studē biznesu un ekonomiku. Kā gan tu dabūsi darbu? Tev ir ļoti maz izredžu, tev būs jāpamet valsts." Es teicu: "Nē, es tik un tā mēģināšu." Bet es ļoti labprāt pēc grāda iegūšanas, ja dabūtu darbu, es gribētu palikt šeit," uzsver Misters Singhs.
Latvijai nav politikas ārvalstu studentu paturēšanā
Dānijā tērē ievērojamu publiskos resursus, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Ir arī dažādas integrācijas programmas ar mērķi iemācīt ārzemniekiem valodu, dot iespēju saprast dāņus, arī kultūru un pielāgot studentu darba videi. Pēdējie dati liecina, ka no studējošiem ārzemniekiem Dānijā paliek apmēram 55%. Cik ārzemju studentu paliek pēc studijām strādāt Latvijā? To neviens nezina, tādas statistikas nav. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) atbilde ir īsa. Latvijai nav arī nekādas politikas šajā jomā. Vienīgais atbalsts esot 90 stipendijas gadā labākajiem ārvalstu studentiem ar akcentu, ja studē latviešu filoloģiju. Kopējā plāna, pienesuma ekonomikai nav, bet ministrija plāno sākt rīkoties.
"Mēs esam iesākuši provizoriskas sarunas ar Ekonomikas ministriju.
Nevaru tagad pateikt precīzu datumu, bet plānota arī tiešām tāda tā kā darba tikšanās, kur šīs lietas pārrunāt. Jo, ja mēs skatāmies citu valstu kontekstā, tad tā ir absolūti pieņemama un izplatīta prakse, ka valstis piesaista kvalificētu darbaspēku, un šis studiju process, kad ārvalstnieki ierodas, studē, studiju laikā saprot vidi, kurā ir iespēja veidot savu uzņēmējdarbību vai iesaistīties esošajos uzņēmumos un ar savu intelektuālo potenciālu dot pienesumu tautsaimniecības attīstībai, tā ir normāla prakse," saka IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietniece Dace Jansone.
Pašlaik katra augstskola dara, kā māk un kā grib.
"Tas, ko mēs esam konstatējuši, ka ne visās augstskolās ir izveidota ārvalstu studentus atbalstoša un integrējoša studiju un sociālā vide. Šeit gan ir jāapgalvo, ka Latvijas sabiedrība kā tāda ir ar diezgan augstu tolerances trūkumu pret ārzemniekiem, kas arī ir viens no ietekmējošiem faktoriem. Un tas parādās arī dažāda veida aptaujās, kur ārvalstu studenti norāda, ka viņi neieteiktu braukt uz Latviju studēt tieši šīs integrācijas mehānismu un sabiedrības kopējās attieksmes dēļ," norāda Jansone.
Biznesa augstskolas "Turība" attīstības un starptautiskās sadarbības prorektors Imants Bergs stāsta, ka augstskolā strādā, lai aktualizētu jautājumu par to, ka piesaistīt ārvalstu studentus ir nozīmīgi.
Rīgas Tehniskās universitātes Aeronautikas institūtā, kurā studē daudzi ārzemnieki, uzskata, ka īpašu valsts pieeju nevajag, jo tie, kuri grib, tie arī paliek. Institūtā to esot ap 10%. Institūta atbildīgais pārvaldnieks Ilmārs Blumbergs gan uzsver, ka studentus vajadzētu rūpīgāk atlasīt, likt augstākas prasības, lai universitātē nonāktu tie ārvalstu studenti, kas ir spējīgi. Viņš arī uzskata, ka darba devēji nav pārāk laipni un ne vienmēr saprot citas kultūras. Tādējādi studentiem nozīmīgi ir mācīties arī būt daļai no komandas.
