Operācijas “Precamies” galvenās varones bija divas meitenes - aktrises, kuras nolēmušas precēties un kuru kāzām raidījuma komanda meklēja gan telpas, gan mūziķus un fotogrāfus. Kāzu pakalpojumu sniedzējiem to organizēšna tika piedāvāta kā sociālā kampaņa, kas tiks izvietota dažādos sociālos tīklos, un uz kuras rēķina raidījuma komanda centās saņemt arī kādu atlaidi. Pretim tika solīts izvietot pakalpojuma sniedzēja logotipu un visādi citādi reklamēt uzņēmumu.
Sākotnēji, interesējoties par iespēju izīrēt telpas kāzu rīkošanai, Mežotnes pils bija pieejama, turklāt, ņemot vērā, ka izvēlētais kāzu datums bija darba diena, telpu īres maksai menedžere pat piedāvāja atlaidi. Taču, noskaidrojot, ka jaunais pāris ir divas meitenes, acīmredzami tika meklēti iemesli, lai atteiktu to rīkošanu vai vismaz izvairītos no pasākuma publiskošanas.
“Kāzas, protams, jūs varat rīkot, mēs dodam šīs akcijas cenas, kas attiecas līdz 40 cilvēkiem darba dienās, bet mēs nekur negribam publiski parādīties, ka tas ir Mežotnes pilī, tas ir vadības lēmums, un tas ir tāds diezgan pretrunīgs pasākums,” skaidroja Mežotnes pils menedžere.
Savukārt seriāla “Ugunsgrēks” filmēšanas laikā īpašu popularitāti guvušās Bīriņu pils direktore Solvita Muižniece sākotnēji piekrita kāzu rīkošanai, tomēr, aprunājoties ar pārējiem pils īpašniekiem par kāzu reklāmas kampaņu, atteica pasākuma norisi.
“Ja jūs tā zolīdi piesakat, ka tā būs sociāla akcija un jūs gribat to reklamēt, tad mēs šajā brīdī atturamies, jo mēs, paši īpašnieki, arī esam kristieši, ejam baznīcā,” sacīja Muižniece.
Bez skaļas publicitātes šādas kāzas rīkot Bīriņu pilī gan drīkstot.
Arī Mālpils muižas menedžerei Kristai jautājuma izlemšanai bija nepieciešamas konsultācijas ar vadību, kas pretēji iepriekš piedzīvotajam izrādījās atsaucīga šāda pasākuma rīkošanai.
“Cilvēki paliek cilvēki. Ja pie mums grib precēties, kāpēc gan nē. Un, ja mēs vēl medijos parādāmies... Ļoti labi, mums būs publicitāte,” vadības lēmumu skaidroja menedžere.
Tāpat līgavām neatteica ne viesnīca “Gūtenbergs”, ne arī “Alberta” viesnīca.
“Ja jūs gribat, jūs varat likt arī mūsu logo, vienīgi jebkurš reklāmas materiāls, kā parasti, ir vienkārši jāsaskaņo ar mums, pirms tas tiek publicēts. Bet citādi problēmu nav,” pauda “Alberta” viesnīcas pārstāve.
VEF kultūras pilī raidījuma komandai gan no vadības puses bija jānoklausās, ka izrādīties ar šādām kāzām gan nevajadzētu, taču telpu īre arīdzan netika atteikta.
Meklējot kāzu muzikantus, raidījuma komanda vērsās pēc padoma pie Jura Millera, kurš gan pats, kā izrādījās, ar mūziķu menedžēšanu šobrīd vairs nenodarbojas.
“Man pat grūti iedomāties, kurš būtu gatavs, visi jau baidīsies. Tas ir, nu... es zinu, ka, teiksim, tie lielie mākslinieki, ar kuriem es strādāju – ne Zigmars Liepiņš, ne Mārtiņš Brauns, viņi to nedarīs, bet mazāka ranga mākslinieki... nu, tur ir jārunā ar katru individuāli. (..) Varbūt, ka var kaut kādam "Triānas parkam" zvanīt, varbūt vēl kādam, kas ir tādi brīvdomīgāki mākslinieki,” sacīja Millers.
Grupas “Triānas parks” mūziķus “Aizliegtais paņēmiens” gan nemeklēja, taču sazvanītais Miks Dukurs sociāla mērķa vārdā bija gatavs uzstāties par zemāku cenu. Laura Reinika menedžeris, atsaucoties uz raidījuma zvanu, skaidroja, ka idejiski dziedātājs būtu gatavs atbalstīt šādu pasākumu, taču konkrētajā datumā paredzēta video klipa filmēšana, ko būtu sarežģīti pārcelt.
Arī meklējot pasākuma fotogrāfu un lepnu auto, nācās saskarties ar līdzīgu situāciju – visi bija gatavi atbalstīt pasākumu, taču tikai daži piekrita ar to saistītajai publicitātei.
Iecerētajā kāzu dienā abas meitenes piedalījās kāzu fotosesijā pašā Rīgas centrā. “Aizliegtais paņēmiens” izmantoja šo situāciju, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli par homoseksuālām laulībām. Aptaujāto cilvēku domas dalījās – vieni bija kategoriski pret, savukārt citi atbalstīja.
“Es pat nezinu. Es neesmu to laulību piekritēja. Bet arī tik kardināli, teiksim, lai pateiktu, ka tas pilnīgi nav iespējams, nu es arī nevarētu. Tāpēc es domāju, ka tas ir katra cilvēka brīva izvēle,” viedokli pauda kāda fotosesijas aculieciniece.
Pa īstam gan atteicības reģistrē ārpus Latvijas
Par to, ar kādām grūtībām, nedrīkstot reģistrēt attiecības juridiski, saskaras homoseksuāli pāri, “Aizliegtajam paņēmienam” pastāstīja Anna, kura ar savu dzīvesbiedri ir kopā jau sešus gadus. Savas attiecības abas sievietes reģistrējušas Portugālē, kur to drīkst darīt. Ģimenē aug divi bērni, kuru bioloģiskā māte ir Annas dzīvesbiedre.
Pirmās grūtības radīja tas, ka Annas dzīvesbiedrene ir Krievijas pilsone un ka tādēļ dzīvošanai Latvijā viņai nepieciešama uzturēšanās atļauja. Pēc ilgstoši risinātām ar nodarbinātību saistītām juridiskām niansēm, kā arī pateicoties Portugālē iegūtajai laulības apliecībai, Annas dzīvesbiedrene saņēma uzturēšanās Eiropas Savienībā.
Tālākas problēmas sievietēm radīja jautājumi, kas skāra ģimenes atvases.
“Tā kā mana partnere ir Krievijas pilsone, tad viņai par dzemdībām būtu jāmaksā. Izņēmums ir tad, ja viņa ir Latvijas pilsoņa laulātā. Attiecīgi bijām neziņā, vai mums dzemdības, kas nav lēts pasākums, būs par maksu. Jāsaka paldies Stradiņa slimnīcas personālam, kas akceptēja mūsu uzrādīto laulības apliecību,” stāstīja Anna.
Par tālāko medicīnas aprūpi bērniem gan ir jāmaksā, jo Anna juridiski bērniem nav radiniece, savukārt Krievijas pilsones bērni Latvijai nav jāuztur.
“Tas nozīmē, ka katru reizi, kad ejam ar bērniņiem pie ārsta, maksājam pediatram. Tas varbūt nav daudz, bet vajadzīgas arī potes, kas katram bērnam vienu reizi maksā 110 eiro. Un bērnam pirmajā gadā gandrīz katru mēnesi vajadzīga kāda pote. Protams, ka to var pārdzīvot, bet, no otras puses, tas arī veido manu attieksmi pret valsti,” pauda Anna.
Tādas pašas bažas dzīvesbiedrenēm sagādā arī doma par ģimenes mājokļa iegādi un iespēja pieteikties valsts atbalstam, proti, vai viņas kā divu bērnu māmiņas var cerēt uz valsts garantēto pirmo iemaksu desmit procentu apmērā.
“Faktiski uz katra soļa, kur tu ej, ir problēmas. Ar tām, protams, var sadzīvot, tas nav nāvējoši. Bet nav sajūta, ka tas ir taisnīgi,” secināja sieviete.
Par to, ka tuvākajā nākotnē kaut kas varētu mainīties, Annai nav cerību, tādēļ abas apsver iespēju atrast darbu kādā Eiropas Savienības institūcijā, jo tādā gadījumā viņu laulība un ģimene tiktu atzīta, garantējot jebkuras tiesības, kādas ir ikvienai ģimenei.
