Lai gan šobrīd vēl nav izlemts, kur ziemas otrajā pusē gaidāmie bēgļi Latvijā varētu uzturēties, taču neatkarīgi no tā ir skaidrs, ka viņiem būs nepieciešamas ģimenes ārsta konsultācijas. Šī iemesla dēļ operācijas “Svešie / savējie” laikā “Aizliegtais paņēmiens” apzvanīja vairāk nekā 30 nejauši izvēlētus ārstus no dažādām Latvijas vietām.
Telefonsarunā, uzdodoties par nevalstisku organizāciju “Drošs patvērums”, raidījuma komanda mēģināja noskaidrot, kāda ir Latvijas ģimenes ārstu attieksme pret bēgļiem un viņu ārstēšanu.
Pusei aptaujāto ārstu bēgļu uzņemšana savu pacientu lokā neizraisīja nekādas pretenzijas, citiem bažas sagādāja iespējamā valodas barjera, taču arī tā, viņuprāt, esot pārvarama.
“Man pašai šie cilvēki nekādu negatīvu attieksmi neizraisa, jo es kādreiz studēju Stradiņa universitātē, kurā paralēli mums mācījās arī studenti no Libānas,” klāstīja Tatjana Kosova, ģimenes ārste no Liepājas.
Arī Kuldīgā strādājošajai ģimenes ārstei Inārai Andersonei jebkurš pacients “cilvēks vien ir”, turklāt jau šobrīd Kuldīgas sabiedrībā parādoties gan citu ādas krāsu, gan citu kultūru iebraucēji, tādēļ, viņasprāt, sabiedrība sāk lēnām pierast.
“Mums tā robeža, tādēļ brauc daudzi - mēs te gandrīz ar pirkstiem sazināmies, jo angļu valodu nezina. Un es esmu visiem palīdzējusi, cik esmu spējusi,” par ārsta praksi pierobežā stāstīja Inga Svilāne no Zilupes novada.
Otra puse apzvanīto ārstu pauda citu viedokli. Par vienu no 2014. gada Latvijas trim labākajām ģimenes ārstēm atzītā Inese Lejniece atteikumu ārstēt bēgļus skaidroja ar pilno ārsta praksi Pļaviņās. Kā noskaidroja raidījuma komanda, dakteres praksē reģistrēti 1768 pacienti, turklāt Nacionālajā veselības dienesta mājaslapā vēstīts, ka pie viņas vēl droši var pierakstīties.
Jau tā it kā daudzie pacienti vēl vairākiem ārstiem kalpoja kā galvenais aizbildinājums, kāpēc viņi atteica bēgļu ārstēšanu, taču daži ārsti godīgi atzina, ka atteikumam pamatā ir citi iemesli.
Ģimenes ārsts Kārlis Zvērs no Madonas novada sākotnēji kā galveno problēmu bēgļu ārstēšanā minēja vajadzību algot tulku, taču tad atklāja, ka viņu biedē darbs ar brutāliem cilvēkiem, ar kādiem viņš saskāries jau vietējā praksē. Zvērs kā vienīgo iespēju bēgļiem saņemt medicīnisko viņa ārsta praksē minēja apsardzes klātbūtni.
“Saprotiet, jauni cilvēki pilnīgi citā vidē, viņi nāk ar savām paražām, savām higiēnas prasībām vai neprasībām, ar saviem uzskatiem pret sievieti vispār? Nu, piedodiet! Tā ir cita kultūra, cita nācija, es neesmu aizspriedumaina, bet vienkārši objektīvi mēģinu skatīties uz lietām,” atteikumu skaidroja Bauskas novada ģimenes ārste Ineta Joča.
Prakstiskus apsvērumus atteikumam atklāja ģimenes ārste Ināra Rubene no Tukuma, proti, ja jau līdz šim viņas ārsta praksē neesot ļauts pierakstīt Lietuvas un Krievijas pilsoņus ar termiņuzturēšanās atļaujām, tad visdrīzāk arī bēgļu reģistrācija nebūs iespējama.
Daži ģimenes ārsti sarunās vispār neielaidās. Piemēram, ārsts Sergejs Antonovs no Aglonas novada, izdzirdējis jautājumu par bēgļiem, ātri noskaldīja kategorisku “nē” un nolika klausuli.
Savukārt Alojas ģimenes ārsts un kādreizējais Alojas slimnīcas galvenais ārsts Zigurds Ozoliņš atbildēja - kā ārsts viņš nedrīkst atteikties sniegt palīdzību, taču bēgļu ārstēšana viņam būtu uzspiests pasākums.
“Karš būs bezgalīgs, un bēgļu plūsma būs bezgalīga. Mums vajag tikai parādīt, ka mēs paņemsim kaut vai vienu. Mans viedoklis - negribu nevienu no viņiem uz Latvijas zemes. Nevienu. Un tas ir ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju viedoklis šobrīd,” sacīja ārsts.
Ģimenes ārstu Zigurdu Ozoliņu raidījums intervēja arī atkārtoti, jau ar lielo televīzijas kameru, un jautāts, vai šāda pārliecība neapdraud ārsta objektivitāti pret pacientu un vai tajā nav saskatāms ārsta ētikas pārkāpums, viņš iebilda: “Pirmkārt, katrs cilvēks ir pilsonis un viņam jāizsaka savs pilsoniskais viedoklis. [..] Jā, es kā pilsonis būšu spiests to [ārstēt – red.] darīt. [..] Šeit nav nekādi ārsti, šeit mēs visi esam savas valsts pilsoņi, patrioti, cik nu šodien tas iespējams.”
Latvijas jaunāko laikā vēsturē jau bijuši gadījumi, kad ārsta politiskā pārliecība aizmiglojusi profesionālo apziņu. 2010.gadā atklātībā nonāca ASV dzīvojoša latviešu ārsta Aivara Sluča elektronisko vēstuļu sarakste ar bijušo ārlietu ministru Ģirtu Valdi Kristovski, kurā Slucis norādījis, ka viņš „kā ārsts nevarētu ārstēt krievus vienlīdzīgi latviešiem”.
Par šādu ārsta pozīciju Sluci uz karstām pēdām izslēdza no partijas Pilsoniskā Savienība, kurā viņš bija, savukārt klīnika, kurā viņš strādāja ASV, izplatīja paziņojumu, ka norobežojas no šādiem diskriminējošiem un ārstam necienīgiem izteikumiem.
Kā liecina aģentūras LETA un izpētes kompānijas GFK veiktā aptauja, 56% Latvijas iedzīvotāju neatbalsta bēgļu uzņemšanu. 20% uzskata, ka jāuzņem mazāk par 250 personām, bet pilnīgu “jā” bēgļiem saka tikai kāda ceturtā daļa no visiem aptaujātajiem. Skeptiskākie pret bēgļiem ir cilvēki pusmūžā.
