Ministru noskaņojums pirms Dombrovska kā premjera pēdējās sēdes bija draisks kā skolniekiem, kuri sanākuši uz pēdējo mācību dienu.
Nākamajā valdībā nebūs pārstāvēti četri ministri. Viņi paši neskopojās ar paveiktā uzskaitījumu.
„Man liekas, ka tie darbi, kas man ir izdevušies, tos var saukt par epohāliem darbiem,” saka tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Nacionālā apvienība).
Kārtības ieviešana ieslodzījuma iestādēs, uzticības atjaunošana tiesu sistēmai un maksātnespējas procesa sakārtošana - šie ir daži no darbiem, kurus par galvenajiem uzskata Bordāns. Lai arī viņam nav deputāta mandāta, līdzīgi kā ilgus gadus bezpartejiskais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP), arī viņš nākotni saista ar politiku.
Sev pa plecu nekautrējās uzsist arī aizejošā labklājības ministre Ilze Viņķele ("Vienotība"). Viņas vadībā notikusi sociālā budžeta sakārtošana, pensionēšanās vecuma reforma, kā arī reforma sociālās aprūpes centros. Viņa no Ministru kabineta plāno pārcelties atpakaļ uz Saeimu.
„Sākšu jaunu, skaistu dzīvi, mierīgāku es ceru un atgriezīšos Saeimā. Saeimā strādāšu vai nu Sociālo un darba lietu komisijā vai Izglītības komisijā,” saka Viņķele.
Viņas piemēram gatavojas sekot arī aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš kā deputāts ceturtdien vēlas piedalīties ikgadējās ārpolitikas debatēs. „Mēs beidzot esam uzlikuši uz kājām jaunsardzi, esam izdarījuši ļoti labu darbu beidzot, sākot mūsu kājnieku brigādes apgādāšanu ar bruņutehniku. Tur gan vēl astei jāpārkāpj pāri, bet ceru, ka jaunais ministrs to izdarīs. Tāpat NATO stratēģiskās komunikācijas centrs mūsu valstī. Tās ir galvenās lietas,” norāda Pabriks.
Padarīta darba sajūtu neslēpj arī premjers. „Attiecībā uz šī te piecu gadu darba perioda vērtējumu, pamatā es runāju par tiem uzstādījumiem ar kuriem es gandrīz pirms pieciem gadiem ķēros pie valdības vadīšanas, tie bija jautājumi par finanšu un ekonomiskās krīzes pārvarēšanu. Jāatzīst, ka tie mērķi kurus mēs 2000.gadā noteicām attiecībā uz finanšu un ekonomiskās krīzes pārvarēšanu ir sasniegti [...] runājot par finanšu ekonomikas jautājumiem varu teikt, ka es aizeju ar padarīta darba sajūtu,” saka Dombrovskis.
Lai arī līdz šim politiķi kā galveno Dombrovska valdības panākumu minējuši augsto iedzīvotāju uzticību, sabiedrības uzticība valsts varai aizvien ir rekordzemā līmenī. Sociologs Arnis Kaktiņš norāda, ka vairāk nekā 50% sabiedrības atbalstu baudījusi tikai Eināra Repšes valdība. Pēcāk tas sarucis. „Šeit ir Kalvīša zemākais punkts, tad, kad viņš ar kaunu un negodu sabruka. Bet kas ir būtiski - tas Kalvīša zemākais punkts un to cilvēki ļoti daudz aizmirst, bija caurmērā augstāks nekā visa pirmā un otrā Dombrovska valdības laikā,” stāsta Kaktiņš.
Sabiedrības zemo atbalstu Kaktiņš pamato ar Latvijas politikas sistēmā ierasto koalīciju veidošanas sistēmu, kas praktiski izslēdz iespēju pie varas nonākt opozīcijai.
„Tēze par to kā – re, kā Latvijas iedzīvotāji neskatoties uz krīzi un lielajiem budžeta griezumiem ir uzticējusi varu tiem pašiem… Īstenībā, ja paskatīsieties par ko nobalsoja, nekas tāds šeit nenotika. Īstenībā absolūts vairākus vēlētāju teica – „Purvā viņus!”. Mēs gribam šeit redzēt pilnīgi kaut ko citu. Sākās partiju un koalīciju politikas un uzkombinēja valdību, kas ir stipri līdzīga iepriekšējām,” norāda Kaktiņš.
Šī situācija ļāvusi valdošajām partijām bieži vien solīt vienu, bet izdarīt ko citu. Un tas teju iecementējis sabiedrības neuzticēšanos varai. Sociologs uzskata, ka uzticību nevairos arī jaunā valdība un, lai to pārvarētu, būtiski jāmainās Latvijas politiskajai videi un valdības veidošanas mehānismiem
