Par īpašu vietu Saldus novadā esošās Airītes kļuva Latvijas Neatkarības kara sākumposmā, kad 1919. gada 6. martā te pārpratuma dēļ notika sadursme starp latviešu un vācu bataljoniem.
Tie viens otru noturēja par lieliniekiem. Kaujā krita Latviešu atsevišķā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks un vēl trīs viņa kaujas biedri.
Nu šī kļuvusi par vietu, kur jau tradicionāli savu uzticību Latvijai zvēr jaunie zemessargi. Zemessardze dod iespēju pilsoņiem brīvprātīgi kalpot savai valstij, un tieši brīvprātīgie bija tie, kas pirmie 1918. gada nogalē noticēja savai valstij un bija gatavi to aizstāvēt.
“Mēs jau uzskatām Kalpaku par pirmo Zemessardzes komandieri, jo tie bija brīvprātīgie, karaspēks nebija, kas pārauga Latvijas armijā,” sacīja Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieris, pulkvedis Andris Rieksts.
Šai reizē Zemessardzes 4. Kurzemes brigādi papildināja 31 zemessargs. Katram savs stāsts par izvēli un ceļu uz zemessardzes rindām. Nellijai Ozoliņai no Grobiņas pieredzes militārajā jomā iepriekš nav bijis.
“Es esmu priecīga, ka šodien varu te būt un būt daļa no sargātājiem, daļa no sabiedrības, daļa no Latvijas, tā ir brīnišķīga sajūta,” atzina Nellija Ozoliņa, zemessardze no Grobiņas.
Savukārt Gunai Matulei no Liepājas lielākā daļa ģimenes saistīta ar armiju, tāpēc tā ir viņas sirdslieta.
“Dziļi sirdī es jūtu, ka esmu radīta kā Latvijas aizstāve, ja mēs esam dzimuši un auguši Latvijā, tad ir jābūt godam pārstāvēt savu Latviju, tā tas ir mūsu ģimenē,” sacīja Matule.
“Mēs esam par veselu vadu kļuvuši stiprāki, man ir vēlreiz patiess prieks sveikt, lai izdodas dienests Zemessardzē,” uzsvēra Andris Rieksts.
Tālāk jaunajiem zemessargiem vēl priekšā pamatapmācības, lai apgūtu prasmes darboties ar ieročiem un saprast kara mākslu. Zemessardze joprojām ir lielākais militārais formējums Latvijā, un bez tās atjaunotās Latvijas vēsture nav iedomājama. 4. Kurzemes brigāde aptver visu Kurzemi un daļu Zemgales teritorijas.
