Arī līdz šim ciematu uzturēšana lielā mērā bijusi atkarīga no ziedotāju atbalsta un starptautiskajām subsīdijām, taču turpmāko četru gadu laikā Latvijas organizācijai jākļūst pilnībā patstāvīgai. Tāpēc ir svarīgi panākt, lai SOS ciematos īstenotais ģimenes aprūpes modelis iekļautos plānotajās likumdošanas izmainās.
Valmieras SOS bērnu ciemata 12 ģimenēs šobrīd dzīvo vairāk nekā 60 bērni. Pirmssvētku laikā ne viens vien vakars tiek veltīts rotājumu gatavošanai un piparkūku cepšanai. Ciematā atzīst – ģimeniskā vide, ko šādi gūst bez vecāku gādības palikušie bērni, ir ļoti būtiska visai viņu turpmākajai dzīvei. „Bērns redz šīs tradīcijas, šīs vērtības - mēs cenšamies kā ģimenē. Tāpat piparkūku cepšana, Ziemassvētku sagaidīšana. Bērni ļoti labprāt brauc pie savas omas un viņu cenšas vienmēr iepriecināt,” saka Valmieras SOS bērnu ciemata ģimenes auklīte Dzidra Kalandarova.
Šādu pašu ģimeņu tipa aprūpes modeli ciemats vēlētos saglabāt arī turpmāk, kaut gan pašlaik tas īsti neiekļaujas Labklājības ministrijas izstrādātajās pamatnostādnēs sociālo pakalpojumu attīstībai, kas jārealizē līdz 2020. gadam.
Piemēram, šis deinstitucionalizācijas process paredz, ka bērnu aprūpes iestāde nevarēs uzņemt vairāk nekā 24 bērnus. „Ja mums ciematā ir vairāk nekā 60 bērni, tad mēs īsti neatbilstam šim kritērijam. Bet diskutējot varbūt, ka mēs varam atrast modeli, kā tas var būt tieši priekš mums. Mēs arī neesam kā formāla audžuģimene, mēs esam ģimenes modelis,” uzsver Valmieras SOS bērnu ciemata direktors Edijs Pētersons.
Aktīvi iesaistoties Labklājības ministrijas darba grupās, šķiet, ka dialogs veidojas, un savu vietu šajā valsts sociālās aprūpes politikā izdosies ieraudzīt. Līdz ar to arī pretendēt uz valsts līdzfinansējumu bērnu uzturēšanai. Šobrīd apmēram pusi no nepieciešamajiem līdzekļiem dod pašvaldības, no kurām nāk bērni, otra puse ir ziedotāju atbalsts. „Tā ir pārtika. Tā ir skolas nauda, tie ir saimniecības līdzekļi, daudz un dažādi pulciņi. Protams, ir viena liela daļa, ko mēs arī saņemam bez apmaksas, bet ir arī aktivitātes, kuras prasa līdzekļus. Tāpat arī visa ciemata uzturēšana,” stāsta Pētersons.
Latvijā SOS ģimeņu modelis ienāca pirms gandrīz 20 gadiem, šobrīd divos ciematos Valmierā un Īslīcē dzīvo 140 bērni un jaunieši.
