Kopš ASV un pārējie sabiedrotie, to skaitā Latvija, Afganistānu ir pametuši un karš atzīts par neuzvaramu, atkal atgriezies jautājums – kāpēc un kā vārdā mūsējiem tur bija jāatdod savas dzīvības? Ar divu kritušo karavīru ģimenēm tikās LTV žurnāliste Odita Krenberga.
Afganistānā kritušā karavīra Edgara Ozoliņa vecāki kā dārgu piemiņu glabā karavīra žetonu, kas bija viņam ap kaklu nāves brīdī. Prezīcāk sakot, pusi no žetona, jo otra puse guļ kapā kopā ar Edgaru. 23 gadus vecais Ozoliņš bija ložmetējnieks un krita 2008. gadā Afganistānā, nāvīgi ievainots pēc tālvadības spridzekļa eksplozijas.
“Lai cik gadu paiet, vienalga ir sāpīgi. Un, ja saka, ka laiks dziedē rētas – tā nav taisnība! Tas vienalga sāp. Sirdī sāpe paliek...” stāsta Edgara mamma Ligita Ozoliņa.
Par piemiņu no dēla Edgara vecākiem ir arī Viestura ordenis un citi piešķirtie apbalvojumi.
Ieva Anševica Afganistānā zaudēja savu vīru Voldemāru, kurš koordinēja militārās lidmašīnas un pēdējā kaujā cīnījās, aizsargājot savas militārās bāzes biedrus. 32 gadus vecais Anševics krita 2009. gada maijā kaujinieku uzbrukumā.
“Viņš nebija tikai karavīrs, viņš bija izcils, lielisks cilvēks,” stāsta Ieva. “To pierāda arī tas, ka Amerikā puiši no Mičiganas Nacionālās gvardes, kad viņš bija gājis bojā, uztaisīja Voldemāra dzīves svinēšanas svētkus. Alpenas bāzē atklāja ielu – Voldemāra Anševica avēniju, godinot viņa piemiņu.”
Voldemārs gāja bojā uzbrukumā, ko atbalstīja nodevēji vietējo sabiedroto – pašu afgāņu rindās.To nevar pārmest, uzskata Ieva, zinot, kā “Taliban” terorizēja un iebiedēja vietējos, kuri paaudzēm ilgi centušies izdzīvot savā nemitīgu karu plosītajā valstī.
“Man nav ko viņiem pārmest. Man sāp tas, ka zaudēju vīru, jā, man tas ļoti sāp. Bet afgāņi arī gādā un rūpējas par savu ģimeni tajā situācijā, kurā viņi ir iegrūsti.”
Tagad – pēc visa, kas pārciests, visvairāk sāp sabiedroto padošanās un Afganistānas pamešana talibu varā.
“Kad man prasa, kāpēc vispār viņiem tur bija jābrauc? Kāpēc viņiem tur bija jābūt? Es saku, ka ugunsgrēku dzēš mežā. Nevis gaida, kad tas atnāks sētā. Un tagadējie notikumi ir parādījuši, ka – dzēsa, dzēsa, nenodzēsa. Atsauca visus mājās. Un tagad... Tagad mēs varam tikai gaidīt, ka no šī degošā meža lēks dzirksteles,” secina Ieva.
“Rīcībai būs jāseko neglābjami. Tas, kas tagad notiek Afganistānā, – tā nevar palikt. Pilnīgi viennozīmīgi.”
“Ja visu tā saliek un godīgi pasaka... Man šķiet, ka tomēr tas bija veltīgi, viss tas pasākums. Tomēr – vajadzēja turēt tad līdz galam un censties, nu nevajadzēja visu tā haotiski un ātri pamest. Vajadzēja turpināt iesākto ceļu,” uzskata Ligita Ozoliņa.
“Bet mēs vēl nezinām, kas tur apakšā, kāpēc pēkšņi izdomāja un kāpēc tā padevās talibiem. To jau neviens nestāsta, kāpēc tik pēkšņi.”
“Visi cilvēki, kas krituši šo gadu laikā, visi cilvēki, kas tikuši ievainoti... Visi cilvēki, kas cietuši psiholoģiski, guvuši traumas. Un ģimenes – mēs visi. Gan kritušo ģimenes, gan tuvinieki, kas ir stāvējuši un gaidījuši savus vīrus un sievas mājās. Viss tas milzīgais, emocionālais, fiziskais, pilnīgi nejēdzīgi lielais... Nē, nevar teikt, nejēdzīgi. Tam būtu bijusi jēga... Finansiālais ieguldījums ir principā palaists vējā, maigi sakot. Tas pat nav palaists vējā, tas ir atdots talibu rokās,” secina Ieva Anševica.
“Tomēr mēs esam tur, NATO, mēs esam visi kopā, daudz ko esam atkal ņēmuši vērā, (..) No kļūdām vienmēr mācās, tās kļūdas ir sāpīgas, un mēs zaudējam, bet tai pašā laikā daudz ko atkal iemācāmies, kā vajadzēja darīt un kā nevajag darīt. Es negribētu teikt, ka viss bija galīgi veltīgi. Bet... ir tādas divējādas domas,” atzīst Ligita.
“Neviena nāve nav velta. Neviena dzīve nav velta,” uzsver Ieva Anševica.
“Redzot, kā mūsējie sitās, arī mūsu sabiedrotie sitas par mums. Viņiem vairs nav vienalga. Es domāju – tieši tas, ka Voldemāra piemiņas plāksne, Voldemāra piemiņas avēnija tagad ir Alpenas bāzē, man šķiet kā ļoti liela liecība tam, ka nav vienalga un ka tiem cilvēkiem, viņa biedriem, nekad nebūs vienalga, kas notiek ar Voldemāra dzimteni.”
