„Es viennozīmīgi uzskatu, ka šie grozījumi ir pretrunā ar starptautiskajiem principiem un šāds absolūts aizliegums nekādā gadījumā nebūtu pieļaujams, neparedzot vismaz kādus izņēmumus, kas ir šīs sabiedrības intereses un sabiedrības tiesības zināt atsevišķos gadījumos šādu būtiski svarīgu informāciju. Līdz ar to var teikt, ka tas ir par labu apsūdzētajiem, par labu procesa virzītājiem, bet es apšaubu, ka tas visos gadījumos ir par labu sabiedrībai – nezināt,” uzskata advokāte Bīriņa.
Ierosinātie likuma grozījumi būtiski ierobežos žurnālistu tiesības iegūt informāciju un sabiedrības tiesības šo informāciju saņemt. Lai sabiedrībai atklātu, piemēram, shēmu, pēc kuras notika kukuļošana Rīgas domes struktūrās, vai lai parādītu amatpersonu cinismu, organizējot sev izdevīgus darījumus, būtu jāgaida vairāki gadi vai dažos gadījumos - pat gadu desmiti līdz galīgam tiesas spriedumam.
Plānotie grozījumi ir ļoti ērta pozīcija tiem, kuri nevēlas nonākt sabiedrības uzmanības krustugunīs, piemēram – politiķi pirms vēlēšanām.
TM par grozījumiem atbildīgā amatpersona, Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska vairākkārt mēģina apgalvot, ka grozījumi ir vien likumu saskaņošana un tie pēc būtības neko nemaina. “Šie grozījumi ir tehniska rakstura, un pēc būtības ne paplašina, ne sašaurina tās tiesības, kas jau šobrīd ir regulētas. Līdz ar to mums pat neienāca prātā, ka mums būtu jārunā ar žurnālistiem, kas varētu izsaukt tādu ažiotāžu. Ņemot vērā, ka mēs saturiski nemainām praktiski neko,” saka Gratkovska.
Ielikti starp citu likumu izmaiņām, kas jāpieskaņo Eiropas direktīvai par cietušo aizsardzību, grozījumi Preses likumā ceļu sāka bez jebkādas diskusijas. Piemēram, Tieslietu ministrijas darba grupā iekļautā Rīgas apgabaltiesas tiesnese Lauma Šteinerte apliecina, ka viņa grozījumu projektu saņēmusi elektroniski, pērn, 25.augustā, un par to nekādus komentārus nav sniegusi. Līdzīgi stāsta arī “Providus” pārstāve TM darba grupā Ilona Kronberga. Pēc viņas teiktā – daļa materiālu netiek diskutēti, tikai izsūtīti elektroniski, un tādi parasti esot grozījumi, kas nemaina likumu saturu, tas ir – tehniski grozījumi. Pēc Kronbergas ieskata, tādi bijuši arī šie, tādēļ bažas izpalikušas.
Taču patiesībā grozījumi nestu pamatīgas izmaiņas lietu atspoguļošanā, tostarp aizliedzot publicēt jebkādus kriminālprocesa materiālus, pat spriedumus, ja vien tie nav stājušies spēkā. “Es noteikti nepiekrītu ministrijas paustajam viedoklim, ka tā ir vienkārša likumu saskaņošana, jo šobrīd tās normas, kas bija kriminālprocesa likumā, nekādā veidā tieši neattiecas uz žurnālistiem,” raidījumam “De facto” saka Bīriņa. Advokāte skaidro, ka šobrīd izmeklēšanas noslēpums attiecas uz cilvēkiem, kuri ir parakstījušies par šo materiālu neizpaušanu, un žurnālists nav subjekts attiecībā uz šo konkrēto kriminālprocesa likuma pantu.
Advokāte pieļauj, ka tas ir mēģinājums risināt problēmas ar to, ka tiesībsargājošām iestādēm nav iespējams atklāt informācijas nopludinātājus. Tādēļ tā drīzāk ir cīņa ar sekām, aizliedzot žurnālistiem jebkādu informāciju un jebkādos apstākļos publiskot.
Neder arī aizbildinājums, ka no mediju ziņotā ietekmēsies tiesneši, kam konkrētā tiesa būs jāspriež, jo tiesai uzlikts par pienākumu būt taisnīgai un objektīvai, neskatoties uz ārējiem apstākļiem.
“De facto” arī norāda, ka TM pārstāves Gratkovskas izbrīns par it kā negaidīto žurnālistu reakciju ir liekulīgs. Tieši viņa pārstāvēja ministriju, kad tā pirms sešiem gadiem jau vienreiz mēģināja iesniegt identiskus grozījumus Preses likumā, lai tieši tādā pašā veidā ierobežotu žurnālistu darbu.
Latvijas Žurnālistu asociācijas biedrs, Latvijas Radio žurnālists Ivo Leitāns norāda, ka “viņi labi zināja, kādi bija pretargumenti, labi zināja, ka žurnālisti pret to iebilda. Un šis bija mēģinājums kaut kādā veidā klusi pabāzt šajā likumprojektu paketē un cerēt, ka neviens to nepamanīs”.
Toreiz bija tik pamatīgi iebildumi gan no žurnālistu, gan tiesībsarga puses, ka atbildīgā Saeimas komisija grozījumus likumā par presi vienbalsīgi noraidīja. Gratkovska uzskata, ka noraidīšanas argumentācija esot bijusi dīvaina.
Pirmoreiz grozījumus virzīja tā laika tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK). Pārmaiņas izstrādājusi Tieslietu ministrijas pastāvīgā darba grupa. “Kā man apgalvoja krimināltiesību eksperti, tad nekas attiecībā uz šāda veida situācijām un preses brīvību nemainīsies,” patlaban saka Bērziņš. Tā laika arhīvs liecina, ka iniciatīva pretrunīgajiem likuma grozījumiem piederēja prokuratūrai.
Tagad ģenerālprokurors izsakās, ka neredz tik plašu preses brīvības apdraudējumu, kā tiekot pasniegts.
“Es domāju, ka masu medijiem ir, bija un būs tiesības informēt sabiedrību par kriminālprocesiem. Bet nu, protams, pierādījumu izpaušana, analizēt pierādījumus, liecības, ekspertu atzinumu būtību – vai tas ir nepieciešams, lai atspoguļoti procesa gaitu. Pašu procesa būtību. Tas ir diskutējams jautājums,” raidījumam saka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers.
Skandālam vērošoties plašumā, ministrija ir atkāpusies soli atpakaļ un atsaukusi projektu, lai to precizētu. Tiesa, līdzīgs solījums bija arī pirms sešiem gadiem, taču norma likumprojektā atgriezās nemainīgā veidolā.
