Pašlaik tāda ir tikai audžuģimenēm. Solis apmācību virzienā tagad ir sperts - nesen izstrādāta apmācību programma.
„Būtībā jārēķinās ar to, ka bērna dzīve sadalīta pa minūtēm, neatkarīgi no vecuma viņi visi ceļas pulksten septiņos no rīta, tad viņi ēd brokastis…” Iveta stāsta par to, kāda bija viņas adoptētā dēliņa dzīve pirms viņi kļuva par ģimeni. Divgadīgais puisēns vēl pirms astoņiem mēnešiem dzīvoja bērnunamā. Kad Iveta viņu atveda mājās, viņa ātri vien ievēroja, ka mazais bija pieradis pie stingra dienas režīma.
„Vakarā ejot gulēt, bija sajūta, ka viņš ieved sevi tādā kā transā, visu laiku šūpojoties un dūcot. Un bērns ļoti ātri mainījās, tagad vairs nav ne šīs transa sajūtas, kurā viņš sevi ieved, viņam vienkārši vajag mani sev blakus, lai padziedu dziesmiņu un paturu rociņu. Arī ēšanā kļuvis izvēlīgāks, vairs nav tā, ka ēd pilnīgi visu,” stāsta Iveta.
Līdzīgu aizmigšanas mehānismu pieminējuši arī vēl citi adoptētāji. Tiesa, bija arī citi nelieli pārsteigumi.
„Piemēram, ar mantiņām viņš nespēlējas, viņš skatās, ja viņam tās netiek iedotas, viņš neņem..” stāsta Iveta. Puika sākumā nepieskārās mīkstām un pūkainām rotaļlietām, jo, kā atklājās, bērnu namā tādu nebija higiēnas prasību dēļ.
„Katrs tas bērniņš nāk no savas vides, institūcijas vai audžuģimenes, katrā ir bijusi sava kārtība, tagad viņš nonāk vienā vidē, kur viss ir savādāk, ir savi mehānismi, kā viņš pielāgojas,” skaidro centra „Dardedze" pārstāve Laila Balode. Viņa norāda, ka brīdī, kad bērns ienāk jaunajā ģimenē, abām pusēm ir daudzi jautājumi.
Īstenojot Labklājības ministrijas ieceri, „Dardedze” pērn kā pilotprojektu izstrādāja apmācību programmu adoptētājiem. Apmācībās piedalījās gan topošie, gan esošie adoptētāji.
Šobrīd apmācības kā valsts pastāvīga programma ir tikai audžuģimenēm, taču adoptētājiem tādas nav.
Labklājības ministrijas (LM) pārstāve Līvija Liepiņa stāsta, ka LM jau vairākus gadus par to domāja, „protams, vienmēr jautājums ir bijis finansējums, un droši vien tas arī šobrīd ir diezgan aktuāls, bet programma mums ir izveidota”.
Liepiņa pieļauj, ka apmācības varētu būt obligātas, taču par šo jautājumu vēl diskutēs. Tiesa, par to, ka apmācības nepieciešamas, jau gadiem runājuši gan adoptētāji, gan nevalstiskās organizācijas.
Arī Iveta piedalījās pilotprojektā, un no citiem adoptētājiem un speciālistiem uzzinājusi atbildes uz daudziem jautājumiem.
„Ir visādi knifiņi, kas šais kursos parādījās un ko izmēģinājis viens, otrs, trešais, ceturtais - man izdevās tā, man izdevās šādi. Tas noteikti arī bija ļoti, ļoti, ļoti svētīgi. Par speciālistiem arī runājot, protams, mums bija arī medicīnas darbinieks, kas runāja par bērnu slimībām, bija psihologi, kas vadīja nodarbības, runāja par emocionālām lietām, par piesaisti, kas arī ļoti svarīgi,” stāsta Iveta.
Viņa piebilst, ka interesējuši arī dažādi praktiskas dabas jautājumi, piemēram, vai bērniem būs nodrošināts bērnudārzs, kā būs ar speciālistu konsultācijām un sociālajām garantijām.
Arī „Dardedzes” pārstāve Balode atzīst, ka jautājumu ir daudz.
„Kā veidot attiecības ar bērnu, iegūt uzticēšanos, iesaistīšanos, pienākumu pildīšanu. Ko bērnam vajadzētu zināt, par savu izcelšanos pastāstīt, kāpēc nedzīvo īstajā ģimenē. Kā tikt pāri barjerai - neizturēties citādāk kā pret savējo,” klāsta Balode.
Balode cer, ka tad, kad šiem pilotprojekta dalībniekiem būs nepieciešama palīdzība, viņi būs iedrošināti to meklēt.
Un tieši tāpēc es domāju, ka tāda apmācība nevar sākties un beigties tikai ar šo posmu, kas mums ir. Tas ir piliens jūrā. Tie blakus labumi, kas iegūti - šie cilvēki ieguvuši viens otru un tiekas,” norāda Balode.
Ja nākamā gada budžetā adoptētāju apmācības programmai atradīsies nauda, to varētu uzsākt jau nākamgad, iesaistot vairāk nekā 300 potenciālos adoptētājus. Programmai gadā varētu būt nepieciešami aptuveni 60 tūkstoši eiro, aprēķinājusi ministrija.
