Latvijas Radio pēdējo mēnešu laikā saņēmis vairāku topošo vecāku stāstus, kuriem pašiem savu bērnu nav, bet viņi vēlētos adoptēt. Elīna, kas pagaidām vēlas palikt anonīma, raksta, šis lēmums ilgi briedis. Viņa zina, ka adopcijas process aizņemot vairākus gadus. Elīnas paziņa pirms gada adoptējusi meitu, viņu gaidījusi divus gadus, un meitenei, ienākot ģimenē, bijuši jau apaļi trīs gadi.
Pašlaik bērniņu rindā gaida 188 ģimenes. Tikmēr valsts sociālās aprūpes centros pašlaik uzturas vairāk nekā 100 mazuļu, neskaitot pašvaldību bērnunamus. Un ilgi ģimeni gaida gan mazuļi, gan ģimene viņus.
„Glābiet bērnus” vadītāja Inguna Ebele kritizē ilgi pastāvošo situāciju: “Rodas iespaids, ka joprojām kā deviņdesmitajos gados tiek darīts daudz kas, lai novilcinātu šo jaundzimušo bērnu, kurus negrib viņu vecāki, nokļūšanu ģimenē. Bērnam, jaundzimušam bērnam, no kura ir atteikušies vecāki vai vēl ir neskaidra situācija, jo vecāki sešu mēnešu laikā drīkst bērnu paņemt atpakaļ, vienalga ir jānonāk kāda vecāka rīcībā, kas gaida rindā bērniņu un ir jau pārbaudīti.”
Šogad ministrija aptaujājusi 322 adoptētājus un lūgusi atbildēt uz jautājumu, kas būtu vienkāršojams adopcijas procesā. Lielākā daļa norādīja uz ilgo gaidīšanu, kas pārsniedz vienu gadu. Tieši tik ilgi ir derīgs adoptētāja statuss, kuru piešķir pēc psiholoģiskām pārbaudēm un daudzo papīru sakārtošanas.
Atbildīgās ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta pārstāve Ivita Krastiņa skaidroja, ka nodot bērnu pirms adopcijas procesā iespējams vien gadījumos, kad mazulis atrasts glābējsilītē vai vecāki paši no bērna atteikušies. Šīs procedūras nereti ievelkas ilgāk par gadu.
“Bērni juridisko statusu iegūst aptuveni pusgada līdz gada laikā. Mēs veicām adoptētāju aptauju, un adoptētāji kā vienu no šķēršļiem norādīja ilgo gaidīšanas laiku. Jāsaka tā, ka mēs šobrīd tur neko ietekmēt nevaram.
Mēs nekādā veidā nevaram sniegt informāciju adoptētājam par bērniem, kuri nav juridiski brīvi, un apgalvot, ka varbūt nākotnē viņš būs juridiski brīvs.
Protams, tās situācijas ir dažādas, un bērni atgriežas arī pie bioloģiskajiem vecākiem,” skaidroja Krastiņa.
Gadā adoptētāju statusu piešķir 300 līdz 400 ģimenēm, norāda adoptētāju asociācijā „Azote”. Tomēr tas nenozīmē, ka visi bērniņu uzreiz arī sagaida. Adoptētāja statuss patlaban tiek piešķirts uz gadu, un bieži vien tas ir jāatjauno, kas prasa laiku.
Asociācijas valdes locekle Inese Fecere-Antipina stāstīja, ka statusa laiku iecerēts paildzināt.
Novērojams arī, ka ilgās gaidīšanas dēļ daļa adoptētāju piekrīt ņemt vecākus bērnus, nekā vēlētos.
“Ministrija sagatavoja grozījumus, kur viņi vēlas paildzināt to laiku. Vienkārši kādreiz, kad tie tika izstrādāti, tad jau nebija tāda situācija. Adoptētāji negaidīja rindā. Kāpēc, pieņemsim, ārzemju adoptētāji ir tik ļoti altruistiski, ka viņi slimus bērnus ņem vairumā? Tāpēc, ka viņi gaida tiešām daudzus gadus rindā. Arī mūsu vietējiem adoptētājiem kopumā ir kritušās prasības. Cilvēki ņem arvien vairāk jau lielākus bērnus,” atklāja Fecere-Antipina.
Labklājības ministrijas datu bāzē ir ziņas par 1308 adoptējamiem bērniem. Lielākoties viņi ir vecumā no desmit līdz astoņpadsmit gadiem – nepilni 900. Bet bērni, kas vēl nav sasnieguši viena gada vecumu, ir tikai astoņi.
