Irinas ģimene ir no Krievijas. Viņa – pēc tautības ukrainiete – aizprecējās pie sava krievu vīra uz Pleskavu. Irinai Pleskavā bija savs bizness. Viņai piederēja skaistumkopšanas salons. Tad Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā.
"Reiz viena no manām klientēm tieši procedūras laikā man pateica, ka vienkārši jau agrāk vajadzēja visus tos ukraiņus nogalināt. Vajadzēja viņus jau uzreiz apšaut. To dzirdot, es ārkārtīgi emocionāli to uztvēru. Noliku instrumentus un pateicu – labi, tad sāksim ar mani. Es esmu ukrainiete. Nu, tad ņemiet un sitiet mani nost. Sāciet! Uz to kliente bija ļoti sašutusi un apstulbusi. Viņa nezināja, kā izturēties un kā turpmāk ar mani runāt. Protams, situācija ir ļoti tāda... sarežģīta," pieredzē dalījās sieviete.
Palīdzības sniegšanā bēgļiem Irina ar ģimeni iesaistījās jau drīz pēc kara sākuma.
"Kādā brīdī man piezvanīja mani paziņas no Ukrainas, lai palīdz aizvest līdz robežai. Kad es to izdzirdēju, es vispirmām kārtām apjautājos – vai jums ir kāds, kurš jūs pēc tam savāks? Jo tur tālāk ar kājām doties nav tik vienkārši. Uz ko viņi atbildēja, ka tāda cilvēka viņiem nav.
Tad es sāku meklēt cilvēkus Latvijas pusē, Igaunijas pusē, kas varētu savākt tos manējos, kas būs jau tikuši pāri robežai.
Tie bija mūsu pirmie bēgļi, kas atbrauca. Pēc tam viņi palūdza, vai ir iespēja mūsu telefonus iedot saviem paziņām, kuri arī tāpat gribēja aizbraukt. Un tā mūsu telefonu sāka dot no vienām rokām citās. Sākumā mēs palīdzējām vienkārši ar to, ka sagaidījām cilvēkus, aizvedām līdz robežai, atradām brīvprātīgos, kas otrā pusē sagaida. Bet tad es sapazinos ar starptautiskajām brīvprātīgo organizācijām. Tās spēja nodrošināt gan braucienu līdz robežas šķērsošanai, gan arī pēc tam," stāstīja Irina.
Palīdzība bija vajadzīga ukraiņiem, kas kara dēļ nokļuvuši Krievijas okupētajās Ukrainas zemēs, centās tikt ārā no Krievijas. Un Pleskava pamazām kļuva par vienu no Latvijai un Igaunijai tuvākajiem bēgļu plūsmas centriem. Tālāk uz Alūksni vien caur Irinas organizēto maršrutu brauca vairāki tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa turpināja ceļu caur Rīgu uz citām Eiropas valstīm – visbiežāk Vāciju, Poliju, arī Franciju – vai atpakaļ uz Ukrainu. Bēgļu plūsma vēl vairāk pieauga, kad Krievija okupēja Mariupoli.
"Kad mēs sākām nodarboties ar palīdzības sniegšanu cilvēkiem, sākotnēji mana reakcija arī bija tāds šoks un stress. Es sāku visiem teikt, ka Krievija īsteno karu pret Ukrainu! Kas notiek? Ka tas taču ir genocīds, ka tas nav pareizi! Es paudu savus uzskatus arī sociālajos tīklos. Un tad mans vīrs mani atbalstīja. Viņš apkampa mani un teica – Irina, izdzēs to visu! Jo citādi mēs nevarēsim turpināt palīdzēt cilvēkiem. Ja tu šodien paudīsi savu nostāju, tad rītdien pie mums atnāks un mēs nespēsim darīt to, ko darām šodien," stāstīja Irina.
Par viņas ģimeni ātri vien sāka interesēties tiesībsargājošās iestādes, Federālā drošības dienesta darbinieki. Viņus interesēja, kāpēc un kas ved ukraiņus uz robežu, kā arī – kurš par to maksā. Irina norādīja, ka ar piecu cilvēku pārvadāšanu varēja palikt nemanāmi, bet ar 50 to jau vairs nevarēja izdarīt.
"Sākumā tie bija vienkārši taksisti pie stacijas. Viņiem nepatika, ka mēs tos cilvēkus sagaidām un aizvedam. Jo viņi uz ukraiņiem pelna lielu naudu par to, ka vienkārši tikai nogādā līdz robežai.
Ja parasti tāds brauciens piemēram ar "Yandex" taksi maksā ap 1300 rubļiem, tad viņi prasīja 3000–5000 rubļus. Un pie tam viņi bija ieinteresēti vest cilvēkus uz iespējami tālākiem robežpārejas punktiem. Tādiem, kā, piemēram, Ubiļinka, Burački, jo, protams, tad viņi nopelna ievērojami vairāk. Tie taksisti sāka mums draudēt. No sākuma nāca, lamājās, rīkoja skandālus. Sāka mūs filmēt un teica, ka nodos visu informāciju Federālajam drošības dienestam, jo "jūs nodarbojaties ar palīdzību citai valstij". Es centos paskaidrot, ka mēs to darām bez maksas. Tādēļ, ka cilvēki ir nelaimē. Bet viņi saka – kāda tad viņiem ir nelaime? Es saku, ka cilvēkus ir piemeklējis karš. Viņi saka: "Ahā, karš? Tā ir speciālā militārā operācija! Nav kara! Jūs esat ārvalstu aģenti!"" stāstīja Irina.
Kad pie viņas un vīra atbraukuši Vācijas žurnālisti, taksisti nofilmējuši notiekošo un draudējuši gan ar bandītiem, gan ar specdienestiem, jo cilvēki no Rietumiem finansējot ģimenes aktivitātes. Irina tādēļ vēlāk vairs nesagaidīja cilvēkus stacijā, bet citās vietās.
"Katru reizi mēs mainījām dislokācijas vietas. Mēs sagaidījām cilvēkus pagalmos – starp mājām pāri ceļam aiz dzelzceļa stacijas. Vēlāk citus sagaidījām autoostā. Bet arī tur mūs pastāvīgi vajāja. Viņi novēroja, kurp cilvēki tik lielā skaitā dodas, gāja viņiem līdz un atkal nonāca līdz mums un lamājās," stāstīja sieviete.
Vēlāk ģimeni apciemot ieradās pilsētas pārvalde – gubernatora palīdze. Viņas mērķis bija noskaidrot iemeslus palīdzībai bēgļiem. "Viss bija pietiekami pieklājīgi un kulturāli, bet tas man radīja virkni aizdomu – kāpēc tāds cilvēks ir ieradies, ar kādu mērķi? Ko viņa grib? Pēc tam uz robežām cilvēkus sāka pratināt. Federālā drošības dienesta darbinieki sāka cilvēkiem prasīt – kurš viņus ir atvedis. Kas es tāda esmu? Kā viņi ar mani ir iepazinušies? Prasīja manus telefonus," stāstīja Irina.
Daži cilvēki aiz bailēm arī telefonu iedevuši. Uz robežas lasītas sarakstes, nokopēta informācija. Tad tālāk jau palīgus bēgļiem meklēja Federālā drošības dienesta darbinieki. Viņi pat bijuši baznīcā, lai noskaidrotu Irinas un viņas vīra telefona numuru. Dienests arī izsauca vairākus brīvprātīgos, kas darbojas kopā ar Irinu, kā arī pie vienas brīvprātīgās notika kratīšana, izdarot spiedienu.
"Visvairāk šajā situācijā mani sarūgtināja cilvēki. Cilvēki, kas ir man apkārt.
Protams, nevar teikt par Krieviju, ka visa Krievija atbalsta karu. Krievijā ir ļoti daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri ir pret karu. Bet daudzus ir iebaidījusi šī vara, šis režīms. Un lielākā daļa iedzīvotāju atbalsta prezidentu, atbalsta šo situāciju. Un – šī sabiedrība mani ļoti biedēja. Kad es dzirdu, ar kādu naidu cilvēki runā par ukraiņiem. Ar kādu naidu runā par šo situāciju, par šo karu – man bija ļoti bail. Bail vienkārši atrasties blakus tādiem cilvēkiem," emocijās dalījās Irina. Viņa norādīja, ka Pleskavā neredz daudz tādu, kas noskaņoti pret prezidentu Vladimiru Putinu.
Irina pazīst vairākus ukraiņu glābējus – brīvprātīgos, baznīcu kalpotājus –, kuri tiek vajāti, balstoties uz jaunajiem likumiem par viltus ziņām, par Krievijas armijas diskrimināciju, kā arī par sadarbību ar starptautiskām organizācijām, arī par spiegošanu un citām lietām. Tie ir cilvēki, kas palīdz ukraiņiem. Arī Irina sadarbojās ar brīvprātīgo organizāciju "Rubikus" un "Young Folks" komandu no Latvijas. Sieviete stāstīja, ka viņai kļuva bail atrasties valstī, jo jebkurā dienā viņu var ielikt cietumā.
Kad kļuva pārāk bīstami, Irina vairākkārt lūdza Latvijai vīzu, lai tiktu prom no Krievijas. Bet saņēma atteikumu. Visbeidzot – kopā ar vīru un bērnu aizbēga no Krievijas uz Baltkrieviju un tur ar kājām pārgāja Latvijas robežai, lūdzot patvērumu.
Neraugoties uz to, ka abi paši kļuvuši par bēgļiem, viņi turpina palīdzēt Ukrainas bēgļiem.
"Katru dienu sazinos ar pa telefonu, soctīklos, "Telegram" kanālos. Mēs turpinām sazināties, turpinām bēgļus virzīt, kamēr viņi vēl ir Krievijā. Tāpat arī šeit es jau nedaudzus cilvēkus esmu sagaidījusi, palīdzu viņiem tālāk nopirkt biļetes, sakontaktēt ar brīvprātīgajiem no "Rubikus" un organizēt pārvietošanos tālāk," stāstīja Irina.
Viņa uzsvēra, ka Latvijā ir jauki, kā arī ir prieks, ka daudz cilvēku atbalsta Ukrainu.
"Mēs, protams, gribētu saņemt aizsardzību un pamēģināt kārtot savu turpmāko dzīvi, sākot no nulles. Mēs atstājām visu. Visu, kas mums bija. Darbu, savu iepriekšējo dzīvi. Protams, ka gribētos dzīvot miera apstākļos. Bet pašreizējā realitātē mēs saprotam, ka tas ir sarežģīti – piesaistīt sevi kaut kam. Nav lielas jēgas. Nav zināms, kas būs rīt. Kurp nāksies doties. Un – kā tas viss būs...
Mums ļoti patīk Latvija. Tā mums šķiet dvēselei tuva. Te ir ļoti komfortabli. Te ir ļoti patīkami cilvēki. Te ir ļoti daudz ļaužu, kas atbalsta Ukrainu, daudz cilvēku, kas ir pret karu. Katrā ziņā – tā es to esmu pamanījusi," stāstīja Irina.
Viņa ar ģimeni grib Latvijā palikt. Patlaban gan viņi vēl turpina gaidīt – kāda būs Latvijas valsts atbilde uz patvēruma lūgumu.
