Atlaides dot nevar - jātrenējas!
Pusdesmitos no rīta Pierīgas mežā redzami sēņotāji. Un Jānis Blūms. Viņš skrien savu ikrīta krosu apkārt meža ezeram, tam seko dažādi vingrinājumi laukā pie mājas, bet vēl pēc tam pusstunda trenažieru zālē, kas ierīkota mājas pagrabstāvā.
“Šis ir tāds parasts svētdienas rīts, izskrienu krosiņu, bišķi padarbojos zālītē, tad jau Liene uztaisījusi brokastis. Tāds ideālais rīts,” savus dienas pirmās puses treniņus apraksta Latvijas basketbola izlases kapteinis. Ideālā rīta izskaņā gan jākravā somas un čemodāni.
“Rīt no rīta lidoju, vajadzēja šo to padarīt fiziskā ziņā, pēc čempionāta piecas dienas pagājušas, baigās atlaides dot nevar. Otrdien jau spēle. Bišķi paskriet un pacilāt svariņus. Atgriezīšos Spānijā, Saragosā spēlēšu, gribējās atgriezties tur, un man jau pieklājīgs vecums, jāizmanto iespēja. Kad tad tad, ja ne tagad," stāsta Jānis Blūms.
Jāņa Blūma šīs sezonas klubs būs Saragosas "Tecnyconta”. Kluba vietnē Jānis apgalvo, ka gribējis jaunus izaicinājumus. Tāpēc viņš spēlē šeit.
"Latvijā es esmu vecākais aktīvais spēlētājs. Es domāju, tas ir mīts, ka 35 [gadi] - tas ir veterāns. Spānijā, Itālijā džekiem ir trīsdesmit pieci un tur viss vēl tikai sākas. Viņi laiž līdz 42, 43 gadiem. Viss atkarīgs no sevis. Ir sevī jāiegulda. Kaut kas sāp vai kas, bet tu ej svētdienas rītā un skrien to krosu.
It kā varētu mierīgi gulēt ar sievu un bērniem, pēc tam uztaisīt brokastis, bet es tāds neesmu," Blūms raksturo savu panākumu atslēgu.
"Varbūt es neesmu bijis talantīgākais, bet darbspējīgākais gan. Visu laiku mēģinājis sevī ieguldīt. Tas darbs, kas paliek aizkadrā, ir tas, ko es daru mežā viens pats. Tā kā Rembo. Ezers, braucu ar SUP dēli, eju pievilkties, visu laiku esmu sportiskā režīmā. Tas arī ir ļāvis tik ilgi karjerā nospēlēt un ļauj vēl spēlēt. Tas man neapnīk. Patīk un sagādā baudu. Un arī labi jūtos," viņš atklāj.
Čempionātā sagādā "citu medaļu"
“Līdz medaļai piektrūka pussolītis. Piektā vieta Eiropā, man liekas , ir ļoti labs rezultāts. Ar šādu sastāvu bija reāli arī izcīnīt medaļu. Varbūt mūsu medaļa šajā čempionātā bija tā, ka mēs tik daudziem cilvēkiem devām tādas pozitīvas emocijas; tie, kas neskatījās basketbolu nekad, sāka skatīties, un es domāju, ka tik daudzi bērni tagad sāks trenēties tieši basketbolā.
Sportam ir arī citas vērtības, un tā ir mūsu medaļa šoreiz. Mēs satuvinājām tautu. Un devām bērniem citu skatu uz sportu, tieši uz basketbolu. Varbūt no tiem, kas tagad sāks trenēties, kāds reiz būs izlasē," spriež Jānis Blūms.
Tādu basketbolu Latvija tiešām sen nebija redzējusi. Pat pēc pēdējās, diemžēl zaudētās spēles, publika un līdzjutēji teica paldies.
“Asaras? Noteikti uznāca…kad reāli sapratām, ka mēs nebijām vājāki....par medaļām mēs varējām cīnīties. Par zeltu, sudrabu diez vai, bet bronzu varējām izcīnīt. Pie labākas sakritības varbūt arī zeltu vai sudrabu. …Bet visai Eiropai iedevām labu sigālu, ka Latvijas izlase ir spēcīga, un 5. vieta ir labs panākums ar labu skatu nākotnē," norāda Blūms.
Jāņa sieva Liene uzskata, ka Jānis bija pelnījis medaļu.
“Visi saka, vēl būs, mēs uz to zeltu vēl ejam… bet, kas attiecas uz manu Jānīti, tad nav tās otrās reizes. Šis bija tas moments. Tagad vai nekad! Par viņu bija tā sajūta, ka viņš beidzot varētu tos augļus dabūt un tad skaisti tā lēnām no tā basketbola atkāpties.
Bet tagad tāda nepiepildīta sajūta. Man likās, ka tā viņam tiešām bija vienīgā iespēja. Par komandu? Tur viss būs kārtībā. Tā ir kolosāla komanda, tur aug superīgi džeki, un šis ir minimums, kas mums tagad bija.”
Nākamais Eiropas čempionāts būs pēc četriem gadiem. “Tā objektīvi ir jārēķinās, ka varētu arī nebūt,“ Liene turpina. “Vai viņš dabūs tās pašas minūtes, to pašu kaifu? Vai viņam būs tā pati loma? Es nezinu. Es šaubos."
Jānis uzskata, ka viss atkarīgs no diviem "V" - veiksmes un veselības. “Neesmu atbildējis, kas notiks pēc četriem gadiem. Es ceru, ka vēl spēlēšu. Mērķi esmu uzlicis spēlēt vismaz līdz 40. Nezinu, kādā līmenī. Izlases līmenī… Jāskatās pēc sajūtām. Ja es būšu labā formā un spēšu konkurēt ar jaunajiem spēlētājiem, tad es noteikti varētu vēl spēlēt. Viss būs atkarīgs no veselības. Vēlme būtu. Bet apstākļiem jāsakrīt.”
Tosts par labu sezonu
Tikmēr plašajā virtuvē Liene rosās, gatavojot atvadu pusdienas. Uz tām ielūgta visa Blūmu ģimene. Un ar lielo pusdienu galdu visiem pat nepietiek.
“Katru gadu, kad Jānītis brauc uz ārzemēm, mēs vienmēr rīkojam laba ceļa vēlējuma vakariņas Jānīša ģimenei. Viņi visi dzīvo Saldū, un mēs reti satiekamies. Bet, kad tiekamies, tas ir pie mums. Man patīk organizēt svētkus, gatavot un klāt galdus. Arī Ziemassvētki un Jaunais gads tiek svinēti pie mums. Visi sabrauc. Jānīša brālis ar saviem četriem bērniem. Jānīša māsa ar saviem diviem. Un Jānīša vecāki. Tāda mēs esam… “mazā ģimenīte”. Un tas ir tikai no Jānīša puses," stāsta basketbolista sieva.
Bet to, kāpēc 1,91 metru garo Jāni Blūmu ģimene sauc par Jānīti, izskaidro viņa māsa Arvita: “Vecākais brālis ir Arvis, tad esmu es un tad Jānītis. Mēs viņu visi joprojām saucam par Jānīti. Pat manas meitas viņu sauc par Jānīti. Jo viņš ir visjaunākais. Tāds luteklītis. Bet forši taču!”
Ar basketbolu šajā ģimenē saistīti ir visi. Tikai Arvitas meita pārgājusi uz volejbolu, jo griboties ko sievišķīgāku. “Basīti visi ir spēlējuši. Es esmu bijusi talismans basketbola komandā. Arvis komentē. Visi mēs tur esam," stāsta Arvita Romanovska, Jāņa Blūma māsa.
Pusdienas ir galdā. Šķīvjos ielieta tomātu zupa. Glāzēs vīns. Lienes gatavotās kārdinošās Pavlovas kūciņas ēdīs vēlāk.
Uz mirkli iestājas klusums. Kā pirms izšķirošā momenta sporta zālē. “Par labu sezonu!” saka Liene. Lai izdodas!
