«Aculiecinieks»: Citāda skola

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Latvijas Televīzijas raidījums „Aculiecinieks” pabijis vairākās skolās, kur pedagogi jau strādā ar kompetenču pieeju mācībām.

Ādažu vidusskolā stundas ir dinamiskas, bērni ir atvērti jaunai pieejai

Bez ceturkšņa astoņi no rīta. Līdz pirmajai mācību stundai Ādažu vidusskolā vēl 45 minūtes. Sākumskolas skolotājas pulcējas uz iknedēļas sapulci – atskatīties, cik veiksmīgi strādājušas izraudzītās metodes un vai tās ļāvušas visās klasēs sasniegt kopīgi nospraustos mērķus.

Šī ir viena no skolām, kas pieteikusies pirms citām izmēģināt kompetenču pieeju mācībās. Tai būtu jārada kritiski domājoši, uz vērtībām orientēti, sadarboties spējīgi un inteliģenti jauni cilvēki.

Enerģiska mūzika, kas konkurē ar astotklasnieku sarunām gaitenī. Tā sākas rīts fizikas skolotāja Raivja Paula klasē.

„Konkrēti šī klase ir viena no tām, kura nevar ilgi nosēdēt mierīgi. Viņiem vispiemērotākais darbs ir tas, kas ir ar lielu dinamiku – kad ir daudz darbu jāizdara īsā laikā,” saka spolotājs. „Varēja ļoti labi piefiksēt, kuri nav bijuši skolā un kuriem ir kaut kādi robi – to es uzreiz uzķēru. Un attiecīgi daļa – kādi trīs skolēni izpildīja septiņus uzdevumus no astoņiem, kas nozīmē, ka viņiem jau ir nākamais līmenis un nākamajā stundā pielāgosim uzdevumus. Viņiem bija pēc sajūtām – ir grūts uzdevums, viegls. Un tad es, piemēram, noķeršu – ja visai klasei viens uzdevums bija grūts – bija, šķiet, A uzdevums – tad to mums visiem vajadzēs kopā pārrunāt, un, ja vienam bērnam visur ir nelaimīga sejiņa, tad ar viņu vajag individuāli pastrādāt.”

Skolā ir svarīga katra saruna, saka Raivis. Nevis tikai konstatēt - skolniekam sanāk vai nesanāk, bet, ja neizdodas – kā to mainīt? Pie šīs atziņas viņš nonācis septiņos skolā nostrādātos gados:

„Kas mani visvairāk skolā ir satraucis iepriekšējos gados - ka tu 40 minūtes cīnies ar vienu bērnu, lai attīstītu pārliecību un citas lietas – tas nenotiek 40 minūtēs, tas notiek ilgākā laika posmā, un tad kāds kolēģis 40 minūtēs nograuj pilnībā visu, kas ir bijis. Ja tu esi ilgi strādājis pie tā, ka viņš to varēs izdarīt – nekas traks, ka tu dari lēnāk, bet kāds cits kolēģis ir ļoti neapmierināts, ka viņš dara lēnāk, tad ir darbs vējā bijis. Tas tā bišķiņ sāpīgi. Jābūt vienotām prasībām.”

Tagad visā skolā ieviests, piemēram, ka katrai stundai jānosaka sasniedzamais mērķis – ko jaunietis tajā apgūs – un stundas beigās jāpārrunā, vai tas izdevies.

Arī dabaszinību skolotājas Madaras Pelnēnas stundās bērniem pašiem jāveido stundas saturs un bieži – jāmācās vienam no otra.

„Tas princips bija tāds, ka visu saturu rada bērni un bērni ir tie, kas visu stundu arī darbojas. Uzdevums bija sadalīts divās daļās – vieni šajā stundā mācījās prezentēt, izteikt savu domu, prezentēt savu darbu, ko viņi divas nedēļas ir darījuši; savukārt otri mācās prasmīgi klausīties, konspektēt un ievākt informāciju no dažādiem avotiem, tai skaitā no klasesbiedru stāstītā,” par stundas gaitu stāsta Pelnēna. „Mums ir vērtēšanas kritērijos pie šī darba viena atsevišķa sadaļa, kur mēs aiznākamajā stundā darbosimies, kur viņi analizēs to informāciju – cik tā ir ticama, jo šobrīd viņi to informāciju vāca, un tas jau bija izaicinājums – atrast. Un nākamais solis ir saprast, cik tā ir ticama. Un viņiem arī bija uzdevums skatīties izmantotās literatūras avotus un atsauces.”

Ar šo klasi Madara strādā tikai kopš šī mācību gada sākuma.

Tas, ka bērni līdz šim pieraduši, ka daudz kas tiek nodiktēts un zināšanas tiek atprasītas standarta formās, esot jūtams. Tāpēc klasē vēl drusku valda apjukums.

„Bet, ja apskatās kopumā, bērni ir ļoti atvērti šādiem formātiem. Viņiem patīk, ja viņi var paši darīt, iesaistīties. Ir kaut kas savādāks nekā klasiski – darba lapa vai tā. Es domāju pēc pāris reizēm, kad mēs būsim šādā veidā strādājuši, tur jau nāks īstie augļi ārā. Es gaidu to, ka viņš par savu darbu var pastāstīt saviem vārdiem. Ka viņš var minēt piemērus. Ka viņš var ieraudzīt kopsakarības. Viņš to var darīt ar prieku, ar pārliecību un droši. Viņš var orientēties tajā savā darbā.”

Smārdes skolā aprobēto pārņem arī citi

Smārdes pamatskola. Vēl vieni drosmīgie, kuri jaunas mācīšanās pieejas izmēģinājumu apņēmušies celt uz saviem pleciem. Spītējot vēl daudziem nezināmajiem, sākumskolas matemātikas skolotāja Ieva Krūmiņa jau labu brīdi starp klasiskām mācību formām iepin arī daudz iesaistošākas:

„Šodien stundā mums būs ne tikai tās matemātiskās tēmas, bet mācamies arī matemātikas stundā ieklausīties, pastāstīt, bērni paši pastāsta, novērtēt viens otru. Ir arī šī sfēra. Ne tikai “plikas” zināšanas, bet arī savstarpējā sadarbība. (..)

Katrs labs skolotājs, mūsdienīgs skolotājs jau visu laiku iet laikam līdzi. Arī šajā projektā akcentēts tiek tieši mācību stundā darbs uz paredzamo rezultātu, uz jēgpilniem uzdevumiem, uz atgriezenisko saiti.

Un tas jau ir skolotāju ikdienas darbs – un tas mums nav nekas jauns. Tas ir atkarīgs tikai no paša skolotāja, no viņa radošās darbības, cik viņš to pielieto savā ikdienas darbā. - Tad varbūt jums nav, par ko satraukties un jūs jau strādājat pēc jaunās sistēmas? - Tāpēc  man ir tas lielais jautājums – kas tad būs tieši tas jaunais. Un tas jaunais ir tieši saistīts ar tiem standartiem un ar mācību programmām.”

Viena no daudziem simtiem Latvijas skolotāju, kuri pirmie padziļinātāk mācās, kas jauns pašā programmā un mācīšanās pieejās, ir vēstures un angļu valodas skolotāja Iveta Čilipāne. Viņas uzdevums ir ar iegūtajām zināšanām tālāk dalīties ar citiem pedagogiem ne tikai savā skolā.

„Es esmu uzsākusi šo īstenošanu. Es vakar viesojos Tukuma 2.pamatskolā, jo mani uzaicināja, zinot to, ka es mācos un mēģinu arī savās stundās. Es biju pie skolotājiem pēcpusdienā, mēs vairāk nekā stundu runājām par to, ko vajadzētu mainīt, kā vajadzētu mainīt. Es stāstīju par to, ko es daru, ko es saprotu, kas varbūt izdodas, kas neizdodas. Tā ir tāda dalīšanās pieredzē,” saka Čilipāne.

Šīsdienas vēstures stundas tēma – vēstures avotu veidi. Skaidro arī vārdu „lietiskais” un „lietišķais” atšķirību. Darbs pāros. Katram iepakojums ar sešiem dažādiem vēstures avotiem.

„Un tagad jūs kļūsiet par pētniekiem. Aiztaisiet, lūdzu, ciet klades. Ja kaut ko jūs neizpētīsiet, neatradīsiet, tas ir ļoti iespējams, jo pētnieki pirmajā reizē ļoti reti kad visu uzzina, ir atkārtoti jāpēta. Mēģināsim aprakstīt. Padomājiet! Jūs drīkstat arī kļūdīties!” iedrošina skolotāja.

„Man noteikti neviens tā neteica, jo tajā laikā jau galvenais bija mācīties zināšanas, krāt, krāt, krāt – bieži vien nezinot, kāpēc. Svarīgi ir zināt, kāds būs rezultāts, un jā – nebaidīties kļūdīties, jo nekļūdās jau tikai tas, kurš neko nedara.

Skolēniem ir bail kļūdīties. Un it īpaši tagad, tādā pārmaiņu procesā vērojot savus skolēnus, es redzu, ka visvairāk baidās kļūdīties tie, kuri grib, lai viņiem būtu ļoti, ļoti labi vērtējumi.

Un viņiem gribas, lai viss ir pateikts no pirmā līdz pēdējam vārdam, jo bieži viņiem vecāki to mājās prasa. Bet šodien mums ir jāpieiet tam visam ļoti radoši, jo galvenais ir iegūt prasmes, kā strādāt. Mēs internetā varam atrast visu informāciju, kāda ir vajadzīga, bet nevar atrast – kā darīt, kā to izmantot, kā ar to strādāt. Tas ir tas, kas šobrīd ir jādara skolai,” klāsta skolotāja Čilipāne.

 

Skolotāju vēlējums sev – nebaidīties eksperimentēt, uzklausīt bērnus

Kļūdīties baidās ne tikai bērni. Līdzīgi jūtas arī liela daļa skolotāju – par saviem kolēģiem stāsta gan Iveta, gan Raivis un Madara.

„Es gribētu visiem Latvijas skolotājiem novēlēt nebaidīties. Nebaidīties eksperimentēt, nebaidīties mēģināt. Runāt ar skolēniem un jautāt arī viņu viedokli un viņu domas, ko viņi vēlētos, kā viņi gribētu. Es ļoti daudz bērniem jautāju, kā jums patika, kā mēs šodien strādājām? Un bērni arī atklāti saka – nu, šodien bija ne tā, varēja būt kaut kā citādāk. Man ir skaidrs, ka man ir nākošajā reizē jādomā citādāk. Nebaidīties no tā.

Bērni ļoti daudz var pateikt. Jā, viņi reizēm pasaka diezgan sāpīgi, viņiem ir savs viedoklis, kurš noteikti ir jāuzklausa. Bet, ja mēs viņā ieklausāmies, tad mums ir daudz vielas pārdomām,” spriež skolotāja Iveta Čilipāne.

Raivis Pauls uzsver mērķtiecību: „Mums ir 1441 skolēns. Un mums ir ļoti liela iespēja palaist kādu bērnu garām. Bet, ja visi mērķtiecīgi pie tā strādās, ka bērns ir izdevies veiksmīgs cilvēks dzīvē, tā nebūs nejaušība. Tas būs mērķtiecīgs darbs bijis.”

„Man liekas, ka ļoti būtiski ir skolēnam saprast, ko viņš ir ieguvis konkrētajā mācību darbā un kā viņš to var izmantot praktiski,” secina Ieva Krūmiņa.

„Es teiktu, ka tas nebūs nemaz tik liels eksperiments. Daudzas lietas projektā tiešām ir tādas, kas ir praksē pārbaudītas – ja ne Latvijā, tad kaut kur citur,” atzīst Madara Pelnēna.

„Tad, kad bērni iet ārā un saka: “Paldies, skolotāj, par stundu” - tad es domāju, ka es esmu savu nopelnījusi. Un man ir prieks, ka bērni to labprāt dara,” par gandarījuma brīžiem saka Iveta Čilipāne.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti