Lība un Emīls ir sociālās antropoloģijas studenti. Pasaules kultūru daudzveidība un to ietekme uz mūsdienu sabiedrībām ir tas, ko viņi mācās. Tāpēc atšķirīgie dzīves uzskati un tradīcijas, kas Latvijā ieceļos kopā ar bēgļiem, ir viņu tiešā interešu lokā. Tas bija viens no iemesliem, lai brīvo laiku veltītu, palīdzot iebraucējiem, taču ne pats galvenais.
Lība gadu nodzīvojusi Francijā, kuras sabiedrībā tautību un kultūru sajaukums ir daudz lielāks nekā Latvijā. Tur viņa nākusi pie atklāsmes, cik daudz vieglāk ir saprasties ar cilvēku, ja ir kaut neliela izpratne par viņa izcelsmi un kultūru.
"Lielākoties jau cilvēkiem ir bail vai arī viņiem ir kaut kāda pretreakcij, vai negatīvisms, jo viņi kaut ko nesaprot līdz galam, vai arī nav pietiekami informācijas vai ir maldīga informācija. Man liekas, tas ir arī tas, kas tagad notiek. Un, lai saprastu labāk, viens no veidiem ir tiešām parunāt ar tiem cilvēkiem," pauž Lība.
Viņa bažījas nevis par to, ka šurp atbrauks agresīvi cilvēki, bet par reakcijām, kādas varam izprovocēt mēs paši: "Man liekas diezgan biedējoši, ka cilvēki atteiksies viņiem palīdzēt un tikai ignorēs to faktu. Līdz ar to viņi paliks tikai starp savējiem, izveidosies kaut kādi geto kvartāli tikai tādēļ, ka nav vēlmes saprast un palīdzēt integrēties tiem cilvēkiem šeit."
"Es esmu gatava palīdzēt, kā es varu. Es esmu palīdzējusi izveidot anketu, lai noskaidrotu cilvēku vajadzības - tiem, kuri šobrīd atrodas Latvijā, Mucenieku mājā, gan arī tiem, kuri atbrauks vēlāk. Es varu tikai iztēloties, ko viņi ir izcietuši vai [jūt] tajā brīdī, kad viņi ir nonākuši šeit. Ja es būtu viņu vietā, es arī gribētu, lai man palīdz. (..) Man liekas, ir mazliet divkosīgi no latviešu puses, jo mēs esam tomēr diezgan daudz braukuši un meklējuši laimi, - nezinu, ekonomisku apsvērumu dēļ vai citu - uz ārzemēm, un mūs tur pieņem, mēs esam izmantojuši to iespēju. Un tagad nelaist pārējos pie mums..." domīgi saka Lība.
Emīls ārzemēs pavadījis gandrīz visu mūžu. Būdams bērns diplomātu ģimenē, viņš kopš četru gadu vecuma izdzīvojies šķērsām pāri pasaulei - ASV, Gruzijā, Turkmenistānā, Ķīnā un Indijā. Viņš zina, ko nozīmē iejusties svešā vidē. Tagad Emīlam no jauna jāiedzīvojas Latvijā.
"Es varu just līdzi cilvēkiem, kuri tagad iebraukuši. Latviešu sabiedrībā jau nav visvieglāk iekļūt. Cilvēki dažreiz mēdz būt konservatīvi vai drusku tādi aukstāki, varbūt ne tik brīvi. Dažiem latviešiem ir grūti saprasties ar cilvēkiem. Es iedomājos cilvēku, kurš ir atbraucis, kurš ir no citas kultūras, kurš nezina valodu, viņš varbūt nesaprot, kā lietas notiek, ko darīt, kā darīt, tad viņam ir pavisam grūti. Es domāju, ka ar brīvprātīgo darbu varbūt kaut ko var palīdzēt," norāda Emīls.
"Es netaisos mainīt pasauli, bet es domāju iesaistīties drusciņ - varbūt vienkārši parunāt ar cilvēkiem, kas ir iebraukuši, paspēlēt kaut kādu spēli, parunāt par pieredzi, palīdzēt, pateikt, kur var nopirkt e-talonu. Kaut kādas tādas normālas lietas," viņš turpina.
Emīls neuzskata, ka cilvēki, kuri pametuši savu dzīvi kara plosītā dzimtenē, uz Eiropu brauc tāpēc, lai saņemtu pabalstus: "Tas ir svarīgi, protams, vai tu vari dzīvot vai nē. Bet es domāju, ka viņiem, nākušiem no tādiem apstākļiem, ka tas finansiālais vairs nav tik svarīgs. Viņi domā par drošību pirmkārt.
Vai viņi varēs iet pa ielu un nebaidīties, ka kāds viņam šaus virsū. Es domāju, ka būtiskākais ir justies droši sabiedrībā."
Tikmēr daļa mūsu sabiedrības bēgļu atbraukšanā saskata draudu Latvijas drošībai un latviešu kultūrai. Cilvēki baidās no agresivitātes un ekstrēmisma. Emīla pieredze saskarsmē ar tādiem pašiem vidusmēra ļaudīm daudzviet pasaulē dod viņam pamatu nesatraukties. "Ar manu pieredzi - es esmu dzīvojis vairākās valstīs un es esmu saskāries ar cilvēkiem no ļoti daudzām kultūrām, un es varu teikt, ka cilvēki tiešām ir ļoti līdzīgi, ka viņiem nav tādas baigās atšķirības, ka mums būtu jauztraucas. Varbūt viņi tic citām lietām vai dara lietas drusku citādāk, bet mēs esam cilvēki tāpat, un viens ar otru var ļoti viegli saprasties. Vienkārši jāņem vērā, ka tu esi no citas kultūras, es pieņemšu, ka tu varbūt dari lietas citādāk, bet tas ir ļoti normāli," uzskata Emīls.
Artūrs piecus gadus Lielbritānijā studējis starptautisko un postkoloniālo politiku. Laika gaitā īpaša interese viņam izveidojusies tieši par Āfrikas politiku un rasisma studijām. Tagad viņš uz laiku ir Latvijā un pēcpusdienās nāk uz kādu no Rīgas kafijas bāriem, kur pie lielas tases melnas kafijas gatavojas nākošajam solim - doktorantūrai. Artūrs aktīvi seko bēgļu jautājumam, un viņu aizskāruši daudzie atklāti naidīgie viedokļi par bēgļiem un citu kultūru pārstāvjiem kopumā.
"Es nezinu, vai tā bija jūsu aptauja, ka 80 procenti latviešu ir pret bēgļiem, kas ir diezgan fascinējoši, ja mēs runājam par 250 vai 700 cilvēkiem, kas ir ļoti minimāls skaits. Bet
Latvijā ir izveidojuises milzīga ažiotāža par to. Ja godīgi, es nedomāju, ka, ja mēs runātu par 750 vai 1000 Dānijas iedzīvotājiem, kuri kādas katastrofas dēļ būtu spiesti ierasties Latvijā, es nedomāju, ka tā būtu problēma. Es nedomāju, ka vispār būtu problēma. Es nedomāju, ka 80 procenti būtu pret," vērtē Artūrs.
"Man likās, tā būs laba lieta, ko darīt - tieši palīdzēt šiem cilvēkiem, nevis ķerties pie latvieša tipiskā aktīvisma, kas ir "Apollo.lv" komentāros, draudēt vai vienalga ko. No politiskā viedokļa mani fascinē latviešu attieksme, es uzskatu, ka šādā veidā to var kaut kādā veidā mainīt," viņš turpina.
Artūrs gribētu ar brīvprātīgo darbu ne tikai palīdzēt atbraukušajiem cilvēkiem iejusties, bet arī palīdzēt vietējos izskaust pārliecību, ka atšķirīga kultūra, īpaši islāms, automātiski nozīmē agresiju un terorismu. Ja visi musulmaņi vēlētos spridzināt, tad Eiropā šobrīd būtu smaga karadarbība, argumentē Artūrs.
"Ja mēs novērotu lielākos teroraktus Eiropā, tie parasti ir otrās paaudzes bēgļi, nevis bēgļi, bet otrās paaudzes imigranti. Tie nav pirmās paaudzes bēgļi. Ja nesanāk integrēt šos cilvēkus, tad var veidoties kaut kāda veida radikālisms, bet - kaut kādā veidā mēs pamainām visus faktus tā, kā vajag, un uztaisām, ka tagad Latvija nebūs droša," saka Artūrs.
Tieši tāpēc, lai no savas puses mēs būtu darījuši visu mierīgas līdzāspastāvēšanas labā, būtiski saņemties pasniegt iebraucējiem pretī roku, nevis kurināt naidu. "Tā kā bija viens "Delfu" raksts, ka Igaunijā aizdedzināja vienu no bēgļu namiem, un latviešu komentāri bija vienkārši fascinējoši, ka mēs arī iesim un tagad dedzināsim. Pirmkārt, ja mēs nāksim ar tādu attieksmi, tad cerības, ka viņi integrēsies, ir praktiski nekādas. Vienkārši uzņemt cilvēkus nevis kā enģeļus vai dēmonus, bet uzņemt viņus kā baltu lapu un lai viņi paši parāda sevi," pauž Artūrs.
Viņam ir arī pavisam personīgi secinājumi par dažādu kultūru cilvēku spēju saprasties un bagātināt vienam otru: "Tā teikt, ja mana draudzene, kas pati ir dzimusi Āfrikā, pusi dzīves dzīvojusi Āfrikā, nez kādēļ mēs labi sadzīvojam. Kopā jau esam gadu.
Pazīstu ļoti daudz gan musulmaņus, gan āfrikāņus. Nekādu problēmu. Galvenais ir nespecializēties un nemeklēt atšķirības, bet meklēt kopējās lietas, un tādu būs krietni, krietni vairāk. Tikai jautājums, vai mēs to vēlamies."
Agnese ir bērnudārza audzinātāja. Saprast, ka darbs ar bērniem ir viņas aicinājums, palīdzēja Jordānijā iegūtā pieredze. Viņa tur pavadīja gadu - palestīniešu bēgļu nometnē vadīja ārpusskolas nodarbības meitenēm. Jordānijā bija arī daudz bēgļu no Sīrijas. Daļa no viņiem kļuva par Agneses draugiem.
"Es viņus ārkārtīgi sapratu un kaut kādā veidā līdzpārdzīvoju tai visai situācijai, ka viņi bija spiesti bēgt prom. Viņiem ārkārtīgi patika tā dzīve, kas tur bija pirms kara. Un tā nebija tāda vienkārša izvēle, ka viņi grib braukt prom. Viņi bija spiesti to darīt. Tajā pašā laikā, kaut arī viņiem bija grūti, viņi bija ārkārtīgi draudzīgi pret mani. Tad kaut kādā brīdī Latvijā, kad šis beidzot nonāca arī līdz Latvijai, mani pārsteidza, cik ārkārtīgi negatīvs ir šis viedoklis, mani jau kaut kādā brīdī pārņēma šausmas. Man likās, tikko kāds kādā mērā atšķirīgs cilvēks ieradīsies šeit, būs grupas, kas uzreiz cīnīsies pret viņiem. Tad es dusmojos par to, un tad es sapratu, ka man ir kaut kas jādara, un iesaistījos brīvprātīgajā darbā šeit," stāsta Agnese.
Agnese atzīstas - ir lietas, ko, dzīvojot Jordānijā, viņai bijis grūti pieņemt. Piemēram, vīriešu attieksmi pret sievietēm. Tāpat nepatīkami skatīties medijos klīstošos video, kur bēgļi iesaistās kautiņos vai atstāj aiz sevis netīrību. "Es teikšu godīgi - skatoties šādus materiālus, paliek diezgan bailīgi. Pat saprotot, ka es esmu bijusi un tikusies ar cilvēkiem. Nē, protams, es pieļauju, ka var būt visādas situācijas, bet, manuprāt, tas nav vienīgais, ko viņi dara, tam ir visam iemesls un tur ir jāmeklē risinājumi. Tas nevar būt arguments, kāpēc mēs nepalīdzam cilvēkiem, kuri ir nonākuši grūtībās," pauž Agnese.
Te var pielikt roku ikviens Latvijas iedzīvotājs, uzskata Agnese: "Man liekas, ka tas ir tā tīri cilvēcīgi, ka šiem cilvēkiem, kas te ierodas no dažnedažādākajām valstīm, var palīdzēt saprast, kas ir Latvija un kādas šeit ir vērtības, kas ir svarīgi un kas ir ar mums noticis. Un varbūt arī apkārtējiem šeit palīdzēt ieklausīties citos cilvēkos, jo man liekas - ir nepieciešams dialogs, jo vardarbība jau neko neatrisinās."
Agneses pieredze darbā ar bērniem gan Jordānijā, gan tepat Latvijā ļauj cerēt, ka vismaz ar pašiem mazākajiem viss būs kārtībā: "Man liekas, ka bērnu līmenī tas ir ļoti dabiski un viņi saprotas viens ar otru. Tur nepastāv kaut kādas tādas konstrukcijas, ko mēs kā pieauguši cilvēki izveidojam vēlāk."
Nu jau kādu laiku Agnese otrdienās pēc darba dodas uz biedrības "Patvērums "Droša māja"" biroju tikties ar līdzīgi domājošiem. Šeit Latvijas Televīzijas raidījums "Aculiecinieks" sastop arī Lību, Emīlu un Artūru.
"Čau visiem! Tā kā mums ir atkal jaunas sejas, tad varbūt uztaisīsim īso iepazīšanās. Mani sauc Reinis, es esmu viens no biedrības "Patvērums "Droša māja"" brīvprātīgo koordinatoriem un darbojos gan ar cilvēktirdzniecības, gan bēgļu tēmām," sanākušos uzrunā Reinis. "Mani sauc Agnese. Laikam kaut kādā brīdī man likās, ka viss apkārt ir ļoti skumji un visi ir ļoti dusmīgi, un neviens negrib palīdzēt. Tad man likās - kaut kas jādara, tāpēc es esmu šeit," norāda Agnese. "Mani sauc Gunta, un es esmu šeit, jo man šķita, ka kādam ir arī kaut kas jādara, ne tikai jāsēž un par to jārunā," pauž Gunta.
Šoreiz jaunieši strādā pie pasākuma, kam jānotiek jau mēneša beigās. Tā būs diena, kad patvēruma meklētājiem, kuri šobrīd mitinās "Muceniekos", būs iespēja atbraukt uz Rīgu un pavadīt laiku kopā ar vairākiem desmitiem vietējo cilvēku. Kopīga zupas vārīšana, galda spēles, dažādas nodarbes pieaugušajiem un rotaļas bērnu stūrītī - vienkārši, lai parādītu abām pusēm, ka pašos pamatos cilvēki ir līdzīgi.
Saliedējoši pasākumi bēgļiem ir svarīgi. Taču šī nav vienīgā palīdzība, ar kādu nodarbojas brīvprātīgie. Daļa no viņiem savā brīvajā laikā māca iebraucējiem latviešu valodu, citi - apzina šo cilvēku vajadzības un cenšas sagādāt trūkstošās lietas. Bet galvenais - viņus vieno uzskats, ka tikai ar pozitīvu attieksmi iespējams pozitīvs rezultāts.
