ST vērsās kādreizējais pedagogs
Izglītības likums liedz strādāt par pedagogu personai, kas sodīta par tīšu noziedzīga nodarījumu, izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas izvērtēts, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm.
Šādā situācijā nonāca bijušais pedagogs Raivis Veinbergs, kurš vērsās Satversmes tiesā, uzskatot, ka aizskartas viņam konstitūcijas 106.pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Satversmes tiesa arī izvērtēja šādu liegumu attiecībā uz sodītajiem par tīšu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.
Absolūts aizliegums
Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nepieļauj izņēmumus un noteikts uz mūžu. Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka šāds aizliegums uzskatāms par absolūtu.
Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējs ir tiesīgs noteikt pedagogiem stingras prasības, kas attiecas ne tikai uz profesionālo kvalifikāciju un prasmēm, bet arī uz personību un iepriekšējo pieredzi. Tā kā tas ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, liegumam jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un leģitīmu mērķi.
Likumdevējs pamatoja šāda absolūta aizlieguma nepieciešamību, tomēr nebija gūstams apstiprinājums tam, ka būtu izvērtēts, vai patiešām katrā gadījumā, kad ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir apdraudētas noteiktas personas, sabiedrības vai valsts intereses, aizliegums strādāt par pedagogu ir pamatots.
Nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Turklāt nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies noziegumā, bet personas raksturojošiem kritērijiem, norāda ST.
Jāņem vērā, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties, norāda Satversmes tiesa.
Satversmes tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu apspriedis šādu absolūtu aizliegumu pēc būtības un pamatojis tā nepieciešamību. Tāpat nav gūts apstiprinājumu tam, ka šāds liegums ir vienīgais pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis, par ko būtu bijis jāpārliecinās likumdevējam.
Tiesa secināja, ka pastāv citi saudzējošākie līdzekļi, kas mazāk ierobežotu personai Satversmes 106.pantā noteiktās pamattiesības.
Nevērtējot konkrēto gadījumu individuāli, ne vienmēr ir iespējams gūt pilnīgu pārliecību, ka minētais sodāmības fakts ir neatgriezeniski ietekmējis potenciālā pedagoga personību, norāda Satversmes tiesa.
Satversmes tiesas ieskatā likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī papildu nosacījumus, lai varētu individuāli vērtēt personas piemērotība pedagoga darbam. Vienlaikus uzsvērts - iespējamais individuālais izvērtējums konkrētai personai nebūt negarantētu tiesības uz konkrēto nodarbošanos.
Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106.pantam.
Satversmei neatbilstošā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2018.gada 1.jūnija.
"Ja mēs paskatāmies citu valstu praksi, tās prakses ir dažādas, bet tāds konsenss, ko var redzēt diezgan daudzās valstīs, ka attiecībā uz noziegumiem, kas ir par vardarbību, dzimumneaizskaramību, noziegumiem pret valsti, šādām personām absolūts aizliegums pastāv. Šinī gadījumā Latvijas gadījumā tas attiecās kopā uz 200 noziedzīgiem nodarījumiem, respektīvi, viņš ir ļoti plašs," norādīja Kučs.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams un stājas spēkā tā publicēšanas dienā.