Ābelītes stāds – balva par skolotāju ģimenes tradīciju turpināšanu

„Ābols no ābeles” – tāds moto Gulbenes novadā izraudzīts 13 stāstiem par sava novada ģimenēm, kurās bērni, mazbērni ir izvēlējušies turpināt vecāku un vecvecāku iesākto – izraudzījušies to pašu profesiju vai sākuši saimniekot savas ģimenes saimniecībā. Tā kā maijā, kad ir Ģimenes diena, šīs dzimtas kopīgam pasākumam aicināt nevarēja, tad simbolisks apsveikums – ābelītes stāds – tagad aizceļo pie katras ģimenes atsevišķi; pirmā ābelīte uz Lizuma pagastu skolotāju Ločmeļu dzimtai. Un tas ir arī reizē apsveikums jaunajā skolas gadā.

Ābelītes stāds – balva par skolotāju ģimenes tradīciju turpināšanuGunta Matisone

''Te, tādā kā pils nomalītē, bija skolotājiem dzīvokļi…'' – pie Lizuma pils, kurā atrodas vidusskola, mūzikas skolotāja Anita Ledaine rāda logus, kur kādreiz bija dzīvoklis viņas vecākiem, kuri te strādāja par skolotājiem. ''No sākuma jau te nebija tādas daudzdzīvokļu mājas, un tad, kad mani vecāki te atnāca, iedeva viņiem tur augšā dzīvokli.''

Atmiņas ir arī Anitas brālim Jurim Ločmelim: ''Kādreiz smējās, ka es te esmu kā tāds mazs muižkungs, jo patiesībā es te esmu piedzimis un izaudzis, un tā vide man bija skaidra.''

Juris Ločmelis tāpat kā viņa tēvs arī ir fizikas, matemātikas un darbmācības skolotājs, Anita savukārt īstenojusi mammas sapni par muzikālo izglītību

un ilgus gadus bijusi mūzikas skolotāja Lizumā, tagad ir skolotāja Gulbenes Mūzikas skolā.

''Mūzikā es esmu no 1976. gada, tas ir kādi 43, pat vairāk gadu,'' bilst Anita, piesēdusi pie klavierēm Lizuma vidusskolas mūzikas kabinetā, kurš nu jau ir arī Anitas skolnieces, tagad mūzikas skolotājas Lienas Vaļģes darba kabinets.

''Viņa ir mana skolotāja gan šeit, gan arī mūzikas skolā, viņa bija tā, kura teica mammai, ka tas bērns ir jāsūta dziedāt. Es jau neesmu vienīgā, kas iet tālāk pa mūzikas līniju Anitas vadīta, nu vienīgi tā ir sanācis, ka es turpinu viņas iesākto, bet tas uzliek tādu atbildību... es taču nedrīkstu to latiņu nolaist zemāk! Ir, kur augt vēl,'' saka Liena Vaļģe.

Gan Anita, gan Juris ir pieredzējuši pedagogi ar 40 gadu darba stāžu un var vērtēt, kā šajā laikā ir mainījies darbs skolā.

''Skolotājam ir jājūt, kā tās paaudzes mainās. Šīs paaudzes bērni ir vairāk tendēti uz līderību, viņi ir, varētu teikt, daudz lielāki egoisti, viņi ir vairāk vienpatņi, tas ir saistīts ar tehnoloģijām. Tāpēc tāda darbošanās kolektīvos, skolas kolektīvos – vai tas ir ansamblis, vai tas ir koris, vai tas ir deju kolektīvs, vai tā ir futbola komanda, – es domāju, ka ļoti svarīgi ir šīs paaudzes bērniem, lai viņi saprastu, kā tas ir sadzīvot, rēķināties ar otru,'' klāsta Anita.

''Tāda varbūt nianse ir, ka vajag tam skolotājam būt pietiekoši atraktīvam, patiesībā arī ļoti izturētam, tolerantam, un arī māksliniekam jābūt, jo būtībā, ja es mācu to sauso priekšmetu – tā ir viena lieta, bet, lai es kontaktētos, būtu arī draugs tam skolēnam, tas nav vienkārši, tas ir jāmācās, un es domāju – jaunajiem skolotājiem tas pirmais, otrais gads ir visgrūtākais,'' skolotājs Juris sarunai var atvēlēt vien nedaudz laika, jo tobrīd skolas pedagogu kolektīvs pārrunā, kā organizēt darbu jaunajā mācību cēlienā un ir, protams, bažas, kā tas izdosies.

''Ja runājam līdz 9. klasei, tad tā attālinātā mācīšanās ir tāda, nu… interesanta, bet es nedomāju, ka tā dod tādu pietiekošu saturu, lai skolēns varētu tālāk normāli startēt, tomēr šī kontakta ar skolotāju pietrūkst. Vidusskolā varbūt ir savādāk. Es ceru, ka mums izdosies viss, kā ir paredzēts, un mēs strādāsim ar lielu sparu, lai atgūtu to, ko esam iekavējuši,'' sola skolotājs.

Lai arī šogad 1. septembris būs neierastāks ar drošības pasākumiem, tomēr tā ir īpaša diena, uzskata Anita:.

''Jauns darba cēliens, un tad vairs nekas nesāp, ir jāsaņemas un jāsāk strādāt.''

Todien, kad Lizuma vidusskolā Latvijas Radio tiekas ar abiem skolotājiem, viņiem kā dzimtas tradīciju turpinātājiem tiek pasniegta arī simboliska novada balva – ābelītes stāds.

''Man ir tas gods pasniegt šo simbolisko ābeli ģimeņu akcijā „Ābols no ābeles'' kā mūsu novada lepnumam un kā ģimenei, kas spēcīgi turpina gan savas ģimenes profesiju, gan arodu, gan prasmes un galvenais, paliek strādāt Gulbenes novadā,'' apsveicot priecājas novada Kultūras pārvaldes vadītāja Gundega Ķikuste.

Gulbenes novadā tā jau ir kļuvusi par ilggadēju tradīciju – godināt sava novada ģimenes, un katru gadu tiek izraudzīta sava joma.

''Piemēram, vienā gadā mēs suminājām sportiskākās ģimenes; tajā gadā, kad bija Dziesmu un deju svētki, tad mēs suminājām ģimenes, kas nes savā ģimenē šo latvisko tradīciju – dejo vai dzied. Tad vienā gadā suminājām ģimenes, kas pie sevis pieņem audžubērniņus. Šī ir ļoti spēcīga tradīcija, un zīmīgi, ka šī ābele nāk no zemnieku saimniecības, kur arī bērni turpina vecāku iesākto tradīciju,'' skaidro Ķikuste.

Ģimeņu godināšana parasti gan ir maijā, kad ir Ģimenes diena, taču šogad korekcijas viesuši noteiktie pasākumu ierobežojumi, tādēļ tagad dāvana – ābelītes stāds – ceļos individuāli pie katras no 13 Gulbenes novada dzimtām, kurās paaudzēs turpinās vecāku un vecvecāku iesāktais.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti