ĪSUMĀ:
- Latvijā 22% cilvēku ir vecāki par 64 gadiem, sabiedrība noveco.
- Tomēr medicīnas studentiem neaug interese par geriatriju – slimību diagnostiku senioriem.
- Stradiņa universitātē bijuši gadi, kad šajā nozarē uzņemšana nav notikusi, jo studējošie izvēlējušies citas specialitātes.
- Arī šajā mācību gadā vieta geriatrijas rezidentūrā nav aizpildījusies.
- RSU studējošo pašpārvaldes vadītāja: geriatrija mazāk skaidrota.
- Programmas vadītāja atzīst: profesija nav medusmaize, bet ir arī gandarījums darbā.
- Gerontologs Jānis Zaļkalns: jābūt aicinājumam un jābūt prasīgam pret sevi.
- Saeimas Demogrāfijas apakškomisijas vadītājs: gerontoloģijai un geriatrijas studijām būtu jāvelta lielāka ievērība.
- Veselīgi nodzīvoto gadu skaita ziņā Latvija krietni atpaliek no Eiropas valstīm.
- Pētniece: nav pareizi visus seniorus uzlūkot par ekonomisku resursu.
Gerontoloģija ir zinātne par dzīvu būtņu novecošanu, geriatrija – klīniskās medicīnas nozare, kas nodarbojas ar slimību diagnostiku personām, kuras vecākas par 65 gadiem.
Pakāpeniski paaugstinot pensionēšanās vecumu, Latvijā pēc diviem gadiem tas būs 65 gadi. Latvijā vairāk nekā piektā daļa cilvēku ir pensionāri, tomēr topošo ārstu interese par rezidentūras studiju programmu geriatrijā un karjeru šajā specialitātē, ko varētu uzskatīt par nākotnes profesiju, nav liela.
"Nē, nu interese ir – atbilstoši piedāvātajām vietām. Varbūt nedaudz mazāka nekā citās, interesantākās specialitātēs, bet ir. Pašreiz ir trīs aktīvi rezidenti specialitātē, pēdējos gados beiguši ir astoņi rezidenti," stāstīja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rezidentūras programmas geriatrijā vadītāja Daina Zepa.
Lai studētu rezidentūrā, jau jābūt ārsta grādam, rezidentūras ilgums – pieci gadi. Šajā studiju programmā parasti ir viena, divas budžeta vietas.
Bijuši gadi, kad uzņemšana nav notikusi, jo studējošie izvēlējušies citas specialitātes.
Arī šajā mācību gadā vieta geriatrijas rezidentūrā nav aizpildījusies.
"Vērtējot no studējošā skatupunkta, man, pirmkārt, gribētos teikt, ka tā ir mazāk skaidrota, mazāk zināma nozare studijās," par to, kāpēc šis virziens studējošajiem nešķiet saistošs, sprieda Rīgas Stradiņa universitātes Studējošo pašpārvaldes vadītāja Elizabete Maija Liepa.
"Zinot mūsdienu mārketinga iespējas, manuprāt, pēdējos gados par geriatriju tiek runāts daudz mazāk nekā, piemēram, par kardioloģiju vai onkoloģiju, kas ir ļoti zināmas un svarīgas nozares, kas strauji attīstās. Un tad, protams, geriatrija ir ilgtermiņa aprūpe, un topošajiem ārstiem ir tendence, īpaši pirmajos studiju gados un arī bieži vien vēlāk, izvēloties potenciālās rezidentūras studijas, izvēlēties tādas praktiskākas un mainīgākas nozares, piemēram, ķirurģiju," klāstīja Elizabete Maija Liepa.
Programmas vadītāja sacīja, ka darbs geriatrijas specialitātē noteikti atrastos – vai nu slimnīcās, vai sociālās aprūpes centros.
Tomēr šī profesija nav nekāda medusmaize, atzina Daina Zepa.
"Darbs ar gados veciem cilvēkiem – un īpaši ļoti, ļoti veciem cilvēkiem – ir diezgan smags. Mēs varbūt neredzam to gaidīto rezultātu, ko mēs redzam citās specialitātēs: ka pacienta veselības stāvoklis jūtami uzlabojas, viņš kļūst aktīvāks, viņš atkal aiziet savā aktīvajā dzīvē. Gados vecu cilvēku dzīve ir ar lēni lejupejošu līkni," skaidroja Zepa.
"Reizēm geriatrs palīdz noturēt līkni taisnā līmenī, bet, ja strādā lietā, kur lejupejošā līkne iet ar kritieniem uz zemi akūtās situācijās, tad, protams, ir smagāk," sacīja Zepa.
Tas nenozīmē, ka geriatrs darbā nepiedzīvo gandarījumu, uzsvēra Daina Zepa.
Tomēr arī te jāizjūt aicinājums, kā arī jābūt prasīgam pret sevi, piebilda RSU profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns.
"Jābūt ļoti, ļoti erudītam, ļoti daudz jāmācās, jāpilnveidojas; tas attiecas uz visiem ārstiem, bet uz geriatru konkrēti šajā gadījumā īpaši. Un tālāk šeit ir jābūt brīnišķīgam psihologam un psihoterapeitam vienlaicīgi, un šeit ir jāvēlas savs resurss, arī psihoemocionālais, lielā mērā ieguldīt savā darbā," sacīja Jānis Zaļkalns.
Gerontoloģijai un geriatrijas studijām būtu jāvelta lielāka vērība un tās vairāk jāpopularizē, jo novecojošo ļaužu veselība nevar būt mazāk svarīga kā dzimstība, piekrita Saeimas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisijas priekšsēdētājs Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība). Sabiedrības novecošana un pieaugošais darbaroku trūkums ne tikai Latvijā kā darbaspēku arvien vairāk liks uzlūkot senioru vecumu sasniegušos.
"Mums ir ļoti jādomā par prevenciju, jo, lai būtu kvalitatīvas vecumdienas un novecošanās, būtu pēc iespējas mazāk invaliditātes, par to ir jādomā jau pašā sākumā. Un, ja skatāmies no ekonomiskā konteksta, mums ir ļoti jādomā, kā darba vietas, darba vidi pielāgot tieši gados vecākiem cilvēkiem, jo mums nekas cits neatliek, kā pagarināt darba mūžu," savu nostāju pauda Jānis Grasbergs.
Pensionēšanas vecuma paaugstināšana virs 65 gadiem pašlaik nav politiķu dienaskārtībā, taču labas veselības saglabāšanai pēc iespējas ilgāk ir milzu nozīme, uzsvēra deputāts. Tomēr pašlaik tas ir tikai vēlamais scenārijs.
Veselīgi nodzīvoto gadu skaita ziņā Latvijas iedzīvotāji krietni atpaliek no citām Eiropas valstīm.
"Veselības līmenis Latvijā ir krietni zems. Piemēram, no mūsu kaimiņvalsts Zviedrijas, kas ir tuvākā attīstītā valsts tepat pāri jūrai, veselīgi nodzīvotu dzīves gadu skaitā mēs atšķiramies par 20 gadiem," norādīja P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas vadītājs Rinalds Muciņš.
"Tātad faktiski piecdesmitgadīgs vīrietis [Latvijā] – vecums, ko es arī drīz sasniegšu –, ir līdzvērtīgs septiņdesmitgadīgam zviedram savā veselības stāvoklī," skaidroja Muciņš.
Novecošana tā sauktajā veselības versijā ir iespējama – tā, ka arī cilvēks gados tikai ar grūtībām spēj atcerēties, kad bijis pie ārsta, jo visu savu mūžu bijis lielākoties vesels – gan pateicoties dzīvesveidam, gan iedzimtībai. Tomēr tā notiek ievērojami retāk nekā novecošana neveselības versijā, akcentēja profesors Jānis Zaļkalns.
"Novecojot neveselības versijā, cilvēka ķermenis parāda ļoti spilgti tā saucamo organisma vienotības principu: ja cilvēks noveco slims, tad viņam nav tikai viena slimība. Un nevis tāpēc, ka ārsti neprastu simptomus vai sindromus palikt zem vienas cepures, bet te ir gandrīz kā urāna ķēdes reakcijā: kaut kāda iemesla dēļ tiek izjaukta organisma stabilitāte, līdzsvars. Tad nav nekāds brīnums, ka viņam ir piecas, septiņas, deviņas diagnozes," skaidroja Zaļkalns.
Gerontoloģija kā zinātne pēta dažādos un ļoti sarežģītos novecošanas procesus, geriatri uzlūko cilvēku kā vienotu veselumu, nevis no katras atsevišķās diagnozes skatupunkta, un meklē labākos veidus, kā ārstēt. Ja cilvēks jūtas labi un vēlas strādāt – lieliski,
tomēr ideju, ka visi seniori uzlūkojami kā ekonomisks resurss, par īsti pareizu neuzskata pensionētā Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta vadošā pētniece Pārsla Eglīte.
"Veciem cilvēkiem apgūt jaunāko tehniku vai kaut ko tamlīdzīgu ir grūtāk. Tā ka cerēt uz veciem, lai aizvietotu jaunos, – tas nav īstais variants. Dabiskais variants ir, ja jaunie aizvieto vecos," norādīja Pārsla Eglīte.
Piekrītot, ka geriatri ir nepieciešama un svarīga specialitāte, Pārsla Eglīte tomēr vedina demogrāfijas politikas veidotājus galveno uzmanību veltīt tautas ataudzes veicināšanai, radot labvēlīgus apstākļus jaunajām ģimenēm; pietiekamus ienākumus, lai varētu atļauties audzināt bērnus.
