Latvijā ir ļoti augsts diabēta pacientu īpatsvars, acs tīklenes un diabētiska makulas tūska veido 2,5% no visiem akluma gadījumiem.
Tāpat šīs acu saslimšanas skar salīdzinoši jaunākus pacientus, kur pacientu vecums ir robežās no 40 līdz 70 gadiem atkarībā no cukura diabēta tipa, smaguma pakāpes un slimības norises. Līdz šim to ārstēšana cukura diabēta pacientiem valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstā nebija pieejama, kā rezultātā, savlaicīgi neārstējot redzes bojājumus, cukura diabēta pacienti zaudē redzi. Tādēļ jau nākamgad valsts primāri nodrošinās šīs injekcijas cukura diabēta pacientiem.
Nākamajā gadā šim mērķim paredzēts atvēlēt nepilnus 1,5 miljonus eiro, savukārt 2026. gadā – jau nepilnus 1,7 miljonus eiro, pēcāk ik gadu nodrošinot konkrētu summu.
Matīsam ir 1. tipa cukura diabēts jau vairāk nekā 16 gadus un šo gadu laikā ir nācies iemācieties ar diagnozi sadzīvot un saprast, kas viņa gadījumā palīdz un ko vajadzētu darīt citādāk. Cilvēkam ar cukura diabētu nākas piedzīvot arī bezspēka un koncentrēšanās problēmas, jo cukura līmenis mainās. Tādēļ ļoti svarīgi ir iemācīties ieklausīties savā ķermenī un iepazīt šo slimību, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot. Matīss ziņu par to, ka valsts apmaksās šīs injekcijas, vērtē ļoti pozitīvi, jo pats ir saskāries ar to, ka injekcijas ir nepieciešamas. Kā stāsta puisis, tad, ārstējoties slimnīcā, pamanījis, ka redze ir pasliktinājusies, un ārsts esot informējis, ka būs nepieciešamas injekcijas, par kurām pašam būs jāmaksā.
"Tajā brīdī, nemāku teikt, varbūt vienaldzīgs ārsts vai kā viņiem - viņš tikai izspļāva, ka vajadzēs kaut kādas šprices, konkrēti neko nepasakot, tikai pasakot, ka vajadzēs šprices, ka tas ir dārgi. Tajā reizē man pateica, ka uz vienu aci ir 250 eiro, un, teiksim tā, šajā gadījumā viņš teica, ka man ir vajadzīga viena acs. Bet tajā pašā laikā pēc tam, konsultējoties ar citu ārstu, ārsts izskaidroja, ko šī šprice vispār dod, ka tas ir vajadzīgs neatkarīgi no tā abām acīm. Manā gadījumā man bija vajadzīgs katrai acij 3 reizes," stāsta Matīss.
Taujāts par to, kā vērtē valsts sniegto atbalstu diabēta pacientiem, Matīss nosaka, ka Latvijā atbalsts ir, taču ļoti nepieciešami būtu viedie cukura līmeņa mērītāji. Šādam viedoklim piekrīt arī Latvijas diabēta federācijas prezidente, endokrinoloģe Indra Štelmane, kura stāsta, ka par cukura diabēta pacientu komplikāciju ārstēšanas uzlabošanu runāts ir jau sen. Šīs injekcijas tiks nodrošinātas apmēram 50 cukura diabēta pacientiem darbspējīgā vecumā, kuri aptuveni divu gadu laikā saņems šo ārstēšanu.
Vienas šādas injekcijas cena ir vairāk nekā 1000 eiro, un vienam pacientam ir nepieciešamas 8 –10 injekcijas.
Taču tas nebūt nav viss, kas būtu nepieciešams cukura diabēta pacientam. Ļoti sāpīgs jautājums pēdējos gados ir tieši jauno cukura līmeņa mērītāju pieejamība valstī, kas ir vitāli nepieciešama pacientu ikdienā, uzsver Latvijas diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane: "Pacienta ikdienā plaši [vajadzīga] – ne tikai tiem, kas ar insulīnu ārstēja, bet ikvienam diabēta pacientam – ir šī mūsdienīgā tehnoloģija – glikozes uzraudzības sistēma. Mēs viņus saucam par glikozes sensoriem, kas mūsu valstī ir pieejami tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam un tad viņi tiek atņemti. Joprojām mūs baro tikai ar solījumiem, ka šādas iespējas būs arī tiem pacientiem ar diabētu, kuriem ir 1. tipa diabēts, mēs tikai prasām. Īstenībā mēs arī esam gatavi, prasām pat ne 100% kompensāciju, bet vismaz daļēju kompensāciju."
Štelmane stāsta, ka gadījumos, kad laicīgi nenodrošina diabēta kontroli, tad arī rodas dažādas komplikācijas. Viņasprāt, patlaban valsts rīkojas pretēji, sagaidot komplikāciju rašanos, nevis tiek strādāts pie laicīgas ārstēšanas.
Tāpat diabēta pacientiem nākas saskarties ar ārstu nepieejamību, piemēram, trūkst endokrinologu vai oftalmologu un citu speciālistu, lai gan diabēta pacientiem ir vajadzīga regulāra slimības norises kontrole.
