ĪSUMĀ:
- Atklātās tiesas sēdēs turpina bijušā deputāta Ādamsona iztaujāšanu.
- Kopā ar politiķi tiek apsūdzēts padomju Latvijas Valsts drošības komitejas darbinieks Silonovs.
- No apsūdzības izriet, ka Ādamsons vismaz trīs reizes braucis uz Maskavu.
- Prokurors uzskata, ka Ādamsons par spiegošanu saņēmis atlīdzību, bet darījis to pārliecības, ne naudas dēļ.
Rīgas pilsētas tiesā šonedēļ turpināja bijušā Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona iztaujāšanu. Netipiski šāda veida krimināllietām, – tiesas sēdes ir atklātas.
Kopā ar politiķi tiek apsūdzēts padomju Latvijas Valsts drošības komitejas darbinieks Genādijs Silonovs, kuru izmeklētāji saista ar Krievijas Federālo drošības dienestu. Viņš sēdēm pieslēdzas attālināti no apcietinājuma Centrālcietumā.
Izmeklēšanas laikā iegūti pierādījumi, ka Ādamsons ticies ar Silonovu vismaz kopš 2015. gada. Likumsargi piefiksējuši vairāk nekā 100 tikšanās.
Ādamsons esot mutiski un rakstiski Krievijas pilsonim nodevis informāciju, kas bija gan pieejama publiski, gan zināma viņam kā deputātam, piemēram, par NATO vienībām, gan iegūta neformālā ceļā. Prokurors Juris Ločmelis kā piemēru minēja Ādamsona nodotās kompromitējošās ziņas par Valsts drošības dienestu un citām tiesībsargājošām iestādēm, kas Krievijai varētu noderēt cita starpā Latvijas amatpersonu vervēšanā.
Ādamsons tiesā kategoriski noliedza informācijas nodošanu Federālajam drošības dienestam. Viņš gan necentās slēpt pazīšanos ar Silonovu. Runājuši par daudz ko, sākot ar hokeju un beidzot ar ārpolitiku. Esot arī pārsprieduši Ādamsona ideju pagarināt "Rail Baltica" dzelzceļa līniju līdz Murmanskai vai Arhangeļskai.
Bijušas reizes, kad Ādamsons lūdzis Silonovam nodot radiem un paziņām Krievijā kādu informāciju, grāmatas vai pat cigārus. Silonovs pēc Ādamsona intereses ievācis ziņas par Krievijas pilsoņiem, kas saistīti ar organizēto noziedzību.
"Jums, acīmredzot, bija sakari tiesībaizsardzības sistēmā, konkrēti Iekšlietu ministrijā, tā kā jūs nodarbojaties ar drošības jautājumiem savā firmā," tiesas sēdē sacīja Ādamsons, atbildot uz Silonova uzdotajiem jautājumiem, un noliedzot viņa saikni ar Krievijas specdienestiem.
No ierakstītajām sarunām izriet, ka Ādamsons vismaz divreiz – 2017. un 2018. gadā – Silonovam prasījis, kad viņu aicinās ciemos. Noprotams, ka uz Krieviju.
Silonovs atbildējis, ka nevar saskaņot ar vadību, jo "visi skatieni" pievērsti Ukrainai, Baltijas valstīm pievēršoties pēc atlikuma principa.
Nākamajā reizē Silonovs jau bija saplānojis Ādamsona braucienu, bet kadru maiņas dēļ viss apstājies.
Uz prokurora Ločmeļa jautājumu, kāpēc grib tikties ar Silonova priekšnieku, Ādamsons atbildēja, ka nepazīst Silonova priekšniekus un vārds "priekšnieks" esot "vispārējs apzīmējums". Ādamsons tiesā pieļāva, ka domājis kādu Aleksandru, kurš nekādi nevarēja būt Silonova priekšnieks.
No apsūdzības izriet, ka Ādamsons vismaz trīs reizes braucis uz Maskavu, lai satiktos ar personām, kuras Silonovs saucis par savu vadību. Ādamsons skaidroja, ka Maskavu apmeklēja, jo Saeimā vadīja deputātu grupu sadarbības veicināšanai ar Krievijas parlamentu. Pa dienu Ādamsonam bijušas darba darīšanas, bet vakarpusē viņš ticies ar saviem paziņām. Viens ir kāds Jevgēņijs, Afganistānas kara veterāns, ar ko Ādamsons iepazinies 1986. gadā Jaltā, un otrs – kāds Aleksandrs, kurš dienējis Krievijas specvienībās un vēlāk strādāja Krievijas prezidenta administrācijā.
"Parasti mūsu tikšanās notika pirtī," atzina Ādamsons un piebilda, ka Silonova loma bija koordinēt šīs tikšanās.
Ādamsons tiesā atteicās nosaukt šo personu uzvārdus, jo tiesas sēdes ir atklātas, uzvārdi izskanēs publiski, bet Ādamsonam "nav ne mazākās vēlmes viņiem radīt nepatikšanas."
Par pirts sarunām ar Jevgēņiju un Aleksandru Ādamsons "De facto" atbildēja izvairīgi: "Par ko mēs runājām? Jūs ziniet, kad virsnieki satiekas, tad pārrunas ir ļoti interesantas. Par darbu mēs runājām ļoti minimāli."
Prokurors Ločmelis gan ir pārliecināts, ka lietā ir pietiekami pierādījumi, kas pierāda "gan tā Jevgēņija saistību ar specdienestiem, gan to, ka Ādamsons zināja, kā labā viņš strādāja."
Prokurora ieskatā Ādamsons par spiegošanu saņēmis atlīdzību – nauda pārskaitīta Ādamsona meitai Krievijā. Ādamsons to sauc par absurdu – viņš pats esot nodevis Silonovam naudu – parasti 100-200 eiro ik pāris mēnešos, lai viņš to Krievijā ieskaitītu Ādamsona meitas kontā. Prokurors gan ir pārliecināts, ka tie bija Krievijas maksājumi Ādamsonam.
"Lielas summas pārāk nebija, jo, manā ieskatā, Ādamsons ne tik daudz materiālās atlīdzības dēļ bija ieinteresēts sadarboties ar Krievijas specdienestiem, kā savas pārliecības dēļ. To arī pierāda lietā fiksētie pierādījumi – sarunas un izteicieni," sacīja prokurors.
Ādamsons gan tiesā, gan intervijā apgalvoja, ka naudu meitai sūtījis viņš, bet caur starpnieku Silonovu, lai nebūtu jāmaksā bankai komisija.
Apsūdzētais Genādijs Silonovs neatzīst saistību ar Krievijas Federālo drošības dienestu un no Ādamsona saņemto materiālu nodošanu tam, norādīja viņa advokāte Imma Jansone un minēja, ka nav redzējusi pierādījumus, kas to apliecinātu.
Kā apgalvoja prokurors, Silonova saistība ar Krievijas specdienestu izriet no operatīvās lietas materiāliem, kas nav pievienoti pašai krimināllietai, bet ar ko tiesa varēs iepazīties.
No lietas dokumentiem izriet, ka Ādamsonam dažādas ziņas, kas tika nodotas Silonovam, piegādājis bijušais VDK izmeklētājs Andris Strautmanis un bijušais Valsts drošības dienesta darbinieks Artūrs Šmaukstelis. Viņu abu saistību ar spiegošanu nepierādīja. Taču Strautmani apsūdz citā krimināllietā, bet Šmaukstelis vienojās par nosacītu cietumsodu par valsts noslēpuma un citu neizpaužamu ziņu izpaušanu.
