Agrs rīts, cilvēki pulcējas Baltijas jūras krastā, lai sēstos zvejnieku laivās un dotos uz Kolkas bāku. Tā atrodas aptuveni sešu kilometru attālumā no krasta, un brauciens aizņem nepilnu stundu.
Reizi gadā šādu iespēju piedāvā biedrība "Domesnes". Ja citkārt salu drīkst apskatīt tikai apbraucot tai apkārt, tad kopā ar biedrību to iespējams izstaigāt un uzkāpt bākas tornī.
"Es jau desmit gadus vēlos šeit atbraukt. Es atmetu visus darbus, visu, kas man ir jādara un braucu. Četros no rīta modāmies un braucām uz Kolku. Un kā? Fantastiski, mans sapnis ir piepildījies. Mazliet tā kā tāda šausmenīte, ka te ierodas. Putnu daudz, visi ķērc un visi kliedz," teica rīdziniece Laura Krampe.
1884. gada 1. jūlijā Kolkas bākā tika iedegta uguns, lai rādītu ceļu Baltijas jūras kuģotājiem. Līdz 20. gadsimta 70. gadiem uz bākas salas dzīvoja tās uzraugi, veicot darba pienākumus. Nu sala ir neapdzīvota, un vienīgie iemītnieki ir jūras putni un apkārt mītošie roņi.
"Krasta bākas bija nepietiekoši drošas, nespēja nodrošināt pietiekoši drošu navigāciju apkārt Kolkas ragam. Tāpēc izdomāja, ka ir jāveido mākslīga sala. Turklāt tā ir vienīgā Latvijas sala [jūrā]," skaidroja biedrības “Domesnes” vadītāja Dženeta Marinska.
Kolkas bāka arī šobrīd darbojas ar gaismas un raidītāju signālu, ko saņem kuģi, līdz ar to kuģošana pa Irbes šaurumu ir droša. Lai nodrošinātu bāku darbību, nesen to uzraudzību pārņēma Rīgas brīvostas flote.
"Šī bija pēdējā bāka, kurā es pats personīgi nebiju bijis, tā kā man arī ir pirmā reize un interesanti. Šobrīd nākotne mazliet neskaidra, jo šis ir kultūras vēsturiskais piemineklis, līdz ar to mūsu darbība ir ar zināmu ierobežošanu," piebilda Rīgas brīvostas flotes bāku tehniskais uzraugs Jānis Tauriņš.
Tauriņš brīdina, ka patvaļīgi uz salas atrasties nedrīkst, jo, ja tiek sabojāta bākas darbība, kuģošana var beigties ar nelaimi.
