Sadurtā
Līga (vārds mainīts) ir jauna sieviete. Uzbrukuma brīdī viņai vēl nebija 25. Un tas bija viņas bijušais draugs.
"Mēs bijām kopā, laimīgi. Kamēr bijām kopā, nebija nekādas agresijas, viņš pat ne reizi nav bļāvis uz mani. Nebija nekā aizdomīga. Bet es izlēmu, ka šķiršos. Vienkārši jutu, ka nebūs attiecībām nākotnes. Un tā mēs arī izšķīrāmies", savu stāstu iesāka jaunā sieviete.
Viņas bijušais mīļotais bijis kluss un mierīgs cilvēks. Tāds, par kuru saka – viņš taču mušai pāri nedarīs. Līga nemetās citās attiecībās, bet mēģināja palīdzēt kādam savam draugam, kuram tobrīd klājās emocionāli smagi. "Es tikos ar savu draugu. Bieži gāju pie viņa. Bet vajātājs sāka klausīties aiz durvīm. Centās saklausīt kaut kādas lietas, viņš bija iedomājies, ka mums ir intīmas attiecības. Bet tas tā nebija. Mēs pat viņam vaicājām – kāpēc tu tā dari? Bija skaidrs, ka viņš vienkārši nevarēja pārdzīvot mūsu šķiršanos."
Jau tad bija epizode, kas Līgu pārbiedēja. Vienā dienā bijušais draugs zvanījis pie durvīm, ienācis dzīvoklī un teicis, ka grib mirt. Acu zīlītes bijušas neticami melnas, Līgai viņš licies tāds kā samainīts. Zvanījusi viņa mammai, ka ar dēlu galīgi nav labi, lai brauc un palīdz.
Un tad sekoja uzbrukums. Gaišā dienas laikā. Kāpņu telpā.
"Es nācu ārā no drauga dzīvokļa, viņš bija paslēpies. Ar elektrošoku iedzina mani stūrī un sāka durt. Es kliedzu pilnā balsī, – kāpēc tu to dari? Uz maniem kliedzieniem sāka nākt kaimiņi ārā...." Līgai gāzās asinis. Viņa streipuļoja atpakaļ uz drauga dzīvokli, viņš sauca neatliekamo palīdzību un policiju. "Es zinu, ka man ir sadurts kakls un pārgriezta roka, lai kāds izsauc policiju un "neatliekamos".
Slimnīcā viņi satikās atkal. Varmāka bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, un viņu ieveda drīz pēc tam. To brīdi Līga atceras īpaši, jo ārste, kas viņu aprūpēja, sāka kliegt. Līga: "Man ķirurģe uzņemšanā ļoti asi reaģēja, kad manu vajātāju ieveda arī. Viņš bija pārgriezis sev rokas. Kā viņa kliedza! Jaunai sievietei šādi nodarīt? Un man tā apziņa, ka viņš ir tepat blakus... "
No lietas materiāliem
- Tiesa konstatēja:
Vīrietis izdarīja slepkavības mēģinājumu šādos apstākļos:
greizsirdības jūtu ietekmē un šo jūtu pārņemts, nolūkā nogalināt savu bijušo draudzeni, ieradās daudzstāvu mājas kāpņu telpā, kur aizslēpās no redzamības pie pagraba durvīm un gaidīja. Brīdī, kad sieviete gāja viņam garām, satvēra viņu un nolūkā nogalināt izdarīja dūrienu kakla priekšējā daļā un ne mazāk kā septiņus dūrienus vēdera, krūšu un roku rajonā, kā rezultātā cietušajai tika nodarīti miesas bojājumi, kas pēc sava rakstura kopumā pieskaitāmi pie smagiem miesas bojājumiem, kas bīstami dzīvībai.
- Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra eksperta atzinums:
Apsūdzētais noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā neslimoja ar psihisku slimību, bet viņam bija citi psihiski traucējumi – šizotipiski traucējumi ar pārvērtēšanas idejām un impulsīvām darbībām, kas izpaudās viņa uzvedībā.
Nespējot atbrīvoties no negatīvām domām un izjūtām par viņa un cietušās attiecībām, pakāpeniski uzkrāja savus negatīvos pārdzīvojumus, tie kļuva dominējoši, arvien vairāk negatīvu emociju piesātināti, pieauga emocionālā spriedze, kas ierobežoja vīrieša spēju izvērtēt radušos situāciju un izvēlēties atbilstošus uzvedības modeļus, lai to risinātu.
Psihisko traucējumu dēļ spēj tikai ārēji priekšmetiski uztvert un iegaumēt lietā nozīmīgus faktus un par tiem liecināt.
Sava psihiskā stāvokļa dēļ ir bīstams sabiedrībai un pats sev.
- Tiesa nolēma:
atzīt, ka vīrietis ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu būdams nepieskaitāmības stāvoklī un, pamatojoties uz Krimināllikuma 13. pantu, atbrīvot viņu no kriminālatbildības.
Piemērot medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā).
Lietiskos pierādījumus – pulksteni, saliekamo nazi, mugursomu, asins nomazgājumus, iznīcināt.
Līga gulēja reanimācijā. Roku operēja atkārtoti. Atveseļošanās bija ilga un grūta. Paralēli notika tiesvedība.
"Pēc pašnāvības mēģinājuma viņš izdzīvoja. Tad sekoja cietums, tad slimnīca, virpulis, nespēju visu atcerēties. Bet man bija pārliecība, ka man nebūs jāuztraucas. Jo iecirknī, kad devos uz policiju, man tiešā tekstā pateica – jūs gribēja nogalināt, tas bija slepkavības mēģinājums. Viņš ir jāizolē. Pats vajātājs nemaz nebija tiesā. Jo psihiatre uzskatīja, ka tas var pasliktināt viņa veselības stāvokli. Un spriedums bija ārstēšanās klīnikā. Viņš tika atzīts par nepieskaitāmu. Un uz to mēs gājām. Pilnībā."
Viss, ko Līga vēlējās, – lai cilvēks, kurš gribēja viņu nogalināt, būtu izolēts. Vienalga, cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā.
Nāk pretī pa ielu
"Tiesā es lūdzu, lai viņam aizliedz ar mani sazināties. Jo viņš man rakstīja īsziņas, zvanīja no radu telefoniem, rakstīja man sociālajos tīklos. Un ziniet, ko tiesnese atbildēja? Nē, viņa nevar aizliegt. Tas būtu viņa cilvēktiesību pārkāpums. Viņš gribēja mani nogalināt! Kādas viņam ir cilvēktiesības?" Bet pēc tiesas, kad Līga bija pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir izolēts no sabiedrības, jo atrodas psihiatriskajā slimnīcā, dūrējs vienkārši nācis viņai pretī pa ielu. Ar mammu.
"Jā, tad es uzzināju, ka, ja kāds tur lemj, viņu var izlaist laukā. Uz mājām. Ka viņš var doties pastaigā. Jebko. Un jā... tad es iekritu tādā depresijā. Nevarēju no gultas piecelties. Tāda netaisnības sajūta. Par tevi nedomā. Es tikai pēc tiesas uzzināju, ka pienākas bezmaksas konsultācijas pie jurista, pie psihologa. Tiesā neviens man to neteica." Bet galvenais, ka turpinājās izsekošana.
"Es viņu ieraudzīju tuvumā savai dzīvesvietai, un man sākās panika. Aizbraucu uz policiju. Viņi bija ļoti atsaucīgi un teica, ka cilvēciski mani saprot, bet likumiski neko nevar. Var veikt pārrunas ar viņu. Un es prasu – kas jādara, lai kaut kas būtu? Nu, tad jābūt atkal draudiem dzīvībai... "
Bet vajātājs neatstājās. Līga iepazinās ar citu vīrieti. Vajātājs sāka izsekot viņus abus.
"Sākās atkal! Viņš bija uzzinājis, kur dzīvo tas vīrietis. Un sūtīja ziņas, ka redz mūs. Zina, kur braucam, ko darām. Un trakākais, ka neviens viņu nekontrolē. Un nav zināms, ka viņš dzer zāles." Toties Līgas draugs nenobijās. "Tā bija reāla konfrontācija. Asa, agresīva saruna. Viņš lika viņam saprast, ka mums nav bail. Lai netuvojas. Un ziniet? Tas reāli nostrādāja. Pusotru gadu bija pilnīgs miers. Un es jau nopriecājos, ka tā būs vienmēr. Aha... par agru priekam".
Tagad Līga vienkārši fiksē visas epizodes, kad vajātājs tuvojas vai redzams apkaimē.
"Ja es savākšu materiālus, varbūt tad izdosies ko panākt. Bet lielu cerību man nav."
Policiju vairs "netraucē"
Kad vīrietis atkal bija izlaists, Līga sajuta apdraudējumu. Viņš vienmēr sēdēja tieši tajā pieturā, kur viņai bija jāizkāpj. Vai gaidīja viņu pie darba vietas durvīm. Viņa vērsās policijā. "Un viņš man pēc tam atrakstīja: "Ak, tu, aita, ak, tu, kaza tāda!" Es reāli sapratu, ka nav vērts. Tas man neko nedod. Un man nav ticības. Ikreiz, kad tu ej un cīnies, tas ir arī man smagi. Kad tu redzi, ka nav rezultāta..."
Viņa ir apsvērusi dažādus variantus. Ir saņēmusi ieteikumu pamest dzimto pilsētu.
"Man vienalga šīs bailes saglabāsies. Es varu pamest šo pilsētu. Bet viņš tāpat atradīs. Mūsdienās ar visu sociālo tīklu iespējām tas ir viegli. Citā pilsētā man viss būtu svešs. Es būtu vēl lielākā izmisuma bedrē. Jo tu zini, ka viņš nav izolēts. Kāpēc man viņa dēļ jāmaina dzīve? Es jau tā esmu cietusi! Man liekas, ka tas ir tik netaisnīgi. Kāpēc man būtu jābēg? Vai es esmu izdarījusi kaut ko sliktu? Te ir mans darbs, ģimene, draugi un attiecības. Te ir mana drošības sala."
Līga bijusi arī pārsteigta, ka psihiski nepieskaitāms cilvēks ieguvis autovadītāja apliecību. "Es domāju – ja viņu izlaida no klīnikas, apgalvojot, ka viņam ir labāk, kāpēc viņam neiestājas kriminālatbildība? Tagad viņš var baudīt dzīvi, apmeklēt pasākumus, pie tam nolika tiesības. Vēl vada auto. Kā tas viss ir iespējams?"
Izdzirdot par Jēkabpils pusē notikušo slepkavību, viņa nolēma publiskot arī savu stāstu. "Es sapratu, ka varu pielikt savu balsi. Izgaismot šo problēmu. Līdz tam man likās, nu ko es tāda... maza, balta, pūkaina meitenīte. Kurš vispār man ticēs? Jo reāli jau tev pašai ir jācīnās par savu drošību. Jā, ir organizācijas, kas palīdz. Bet ar to ir par maz."
Policijai vīrietis zināms
Kurzemes reģiona pārvaldes Dienvidkurzemes iecirkņa priekšnieks Ingus Ukstiņš skaidroja, ka šis vīrietis policijā ir zināms. Pēdējais iesniegums no cietušās saņemts 2018. gadā. Tātad – divus gadus pēc slepkavības mēģinājuma, kad viņš jau atkal bija iznācis no ārstēšanas iestādes. Uz visiem viņas zvaniem par izsekošanu reaģēts, taču aizturēts viņš nav.
"Vai izdodas [vajātāju] sastapt, tas ir cits jautājums. Ja mēs aizbraucam un pārbaudām, ka personas šajā adresē nav, tad mūsu darbība attiecīgi izbeidzas. Bet, ja pastāv draudi dzīvībai, ir viennozīmīgi jāzvana policijai. Jācenšas visu fiksēt ar telefoniem, video ieraksta iespējas ir visiem. Tas būs papildu pierādījums. Un mums ir paredzēta gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība," viņš sacīja.
Policijā uzsver – pat ja vīrietis atzīts par nepieskaitāmu vienā tiesas lēmumā, viņu var atkārtoti gan tiesāt, gan izolēt.
"Mēs reaģēsim un darīsim visu, kas mūsu spēkos. Ja viņš ir nepieskaitāms, mums ir iespējas viņu ievietot piespiedu ārstēšanai. Jautājums iestādei, cik ilgi viņu atkal turēs. Bet pēkšņu uzliesmojumu mēs varam novērst," sacīja policijā.
Viss mūžs bailēs?
Līga dzīvo tālāk. Vismaz mēģina. Divi rokas pirksti palikuši nejūtīgi uz mūžu. "Es nejūtu aukstumu, karstumu, nejūtu asu, vizuāli redzamas rētas. Tā, kas kaklā, ir ļoti neglīta un pamanāma. Bet visvairāk nospiež emocijas. Es baidos uzsākt jaunas attiecības. Ja man izveidojas ģimene, – vai viņš neapdraudēs mūs atkal? Un, kad man būs bērni, vai neuzbruks viņiem? Šie cilvēki taču netiek kontrolēti." Un tā viņa arī dzīvo. Ik pa laikam maina dzīvesvietu.
"Vienmēr, kad es veru mājas durvis, es skatos. Es dzirdu katru soli, katru tikšķi. Jo viņš ir slims. Tu nevari prognozēt viņa rīcību. Es vienmēr uztraucos, vai viņš zina, kur es dzīvoju. Un man bija brīži, kad es vispār nespēju iziet no mājas. Zemākais punkts. Ir milzu bailes."
Spēku viņai dod fiziskas aktivitātes, kustība un Latvijas daba. "Es eju dabā, mežā. Pārgājienos. Ar saviem cilvēkiem. Forši, ka mums ir jūra."
Laikā, kad Līga piedzīvoja smagu depresiju, jo pēc uzbrukuma slimnīcā nonākušais varmāka atkal bija atgriezies un neviens nespēja vairs viņu izolēt, viņa meklēja psihologa palīdzību. "Bet tas speciālists man atbildēja, ka cilvēkiem, kuri saskārušies ar nāvi, ir grūti palīdzēt. Godīgi? Man šī atziņa nepalīdzēja. Man bija sū**gi. Man vajadzēja speciālista atbalstu. Bet tad nāca pavasaris, gaišais laiks. Un man vienkārši gribējās dzīvot. Bet ir bijis drausmīgi. Tik drausmīgi, ka gribas lēkt no tilta lejā. Un tu nezini, ko darīt. Bet reizē tik ļoti gribas dzīvot! Un tā vēlme dzīvot man bija lielāka."
