Liepājas muzeja pagrabstāvā atrodas ekspozīcija "Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs". Tā vislabāk spēj atspoguļot sajūtas, kas valdīja senajās lauku sētās. Pirts telpas ekspozīcijā var sajust bērzu un liepu pirtsslotu aromātu. Pirtij ir būtiska nozīme latviešu tradīcijās un cieša saistība ar veļu laiku – Dievainēm vai dvēseļu dienām, stāsta muzejpedagogs Gustavs Zālītis.
"Pirts gals ir ļoti svarīgs veļu laikam, jo pirts senajam latvietim bijis kā portāls starp dažādām dimensijām. Tur notikušas gan dzemdības, gan tiek vāķēti aizgājušie pirms apbedīšanas. Pirts ir tāds starta punkts veļu laikam, jo velis veidojas caur dvēseles aiziešanu," skaidro Zālītis.
Cilvēkam ir vajadzība pieminēt garus
Gustavs Zālītis ir studējis scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā. Uz Liepāju devās studēt maģistrantūrā rakstniecību, bet šobrīd doktorantūrā RTU Liepājas akadēmijā studē literatūrzinātni. Rakstniecības studijas un interese par vēsturi tagad viņam ļauj arī veidot muzejpedagoģijas projektus Liepājas muzejā, kas šobrīd ir viņa darba vieta.
"Šo veļu laiku, ko dēvē par Zemlikām, Iļģiem, dažviet arī par Pauriem. Stāstīsim, kā veļus saimnieki ir mielojuši un pieminējuši. Savā ziņā arī Helovīns ir pagāniski svētki, jo ir tieši pirms Visu svēto dienas, kas sākas novembrī. Manuprāt, tā ir pazīme, ka cilvēkiem ir nepieciešamība atzīmēt šos svētkus vienā vai citā veidā," prāto muzejpedagogs.
Arī Latvijas iedzīvotājus aizrāvusi ķirbju grebšana un Helovīna svinēšana, taču muzejpedagogs norāda uz līdzībām, kas raksturīgas gan, piemēram, Mārtiņdienai, gan Helovīnam.
"Tradīcijas lielā mērā sakrīt, jo uzreiz pēc veļu laika ir Mārtiņi. Mārtiņbērni jau arī saģērbjas dažādās maskās, tās nav tik popkultūrai pazīstamas kā supervaroņi no filmām, bet cilvēki saģērbjas par stārķiem, kūļiem, par nāvi un tad iet baidīt bērnus. Tur tādas starpkulturālas saiknes ir redzamas," atzīmē Zālītis.
Ja saimnieks pamana veli, tad nākamos veļus vairs nepiedzīvos
Ar veļu laiku saistīti arī dažādi rituāli. Par tiem ziņas saglabājušās, piemēram, latvju dainās. Liepājas muzejpedagoģijas nodarbībās stāstīs dažādus stāstus par šo laiku, notiks veļu mielošana un saukšana, dažādu seno ticējumu un paražu skaidrošana. Veļu mielošana notikusi klētīs vai centrālajā mājā, kur visi dzīvoja. Tam bija atvēlēta īpaša telpa, kas pamatīgi uzposta un iztīrīta. Bijusi tradīcija izkārt baltus palagus vai dvieļus.
"Mājas vecākais gājis saukt veļus, dedzinājis skalu, lūdzis viņu mieloties. Bijis uzklāts galds, arī reizēm ar baltiem galdautiem. Ja saimnieks ir pamanījis veli, tad tā ir bijusi zīme, ka nākamos veļus vairs nepiedzīvošot. Kad veļi pamielojušies, tad viņiem lūgts pamest telpas," stāsta muzejpedagogs.
Senie latvieši skaidrojuši, ka ēdiens palicis pāri, veļi pamielojušies tikai ar acīm. Ja bijusi atstāta kāda saplēsta krūze vai pelni, tad tā gan bijusi zīme, ka veļi ir ar kaut ko neapmierināti.
Kad veļi pamieloti un tiem palūgts aiziet, mielasts tad esot pārnests uz citu telpu, parasti uz goda istabu, kur tad paši to arī apēduši, stāsta Gustavs Zālītis. Kristīgai pasaulei šīs pagānās izdarības neesot diez ko patikušas, un viedokļu atšķirība ir aktuāla joprojām arī mūsdienās.
"Ir ļoti mainījusies apbedīšanas tradīcija kā tāda. Agrāk latvieši cilvēkus apbedījuši atsevišķās kapu kopiņās, pakalnos, kalniņos netālu no lauku sētas, vienmēr bijuši sasaistē ar mirušajiem. Meitas gājušas, prasījušas padomus savām mammām, vecmammām, kuras turpat netālu apglabātas. Līdz ar kristietību ir veidojušās šīs kolektīvās kapsētas, kādas pazīstamas šodien. Ir veidojušies jauni ticējumi, kas saistīti ar kapiem," pauž Zālītis.
Veļus godināja kā savējos
Gustavs stāstīto papildina ar faktiem, kas atšķir mūsdienu cilvēku izpratni par aizgājušā pavadīšanu citā saulē no tā, kāda tā bijusi mūsu senčiem. No veļiem neviens īsti neesot baidījies. Cilvēki mēģinājuši pielabināties tiem, kas ņēmuši nelāgu galu. Taču pārsvarā veļus godināja kā savējos.
"Vienmēr bijuši tuvumā, tāpēc apbedīšana bijusi tuvu no mājām, bēres svinētas, aizgājušajam piedaloties, nav bijis melns sēru tērps, bet cilvēki ģērbušies baltā, tās bijušas kā pēdējās svinības aizgājušajam. It kā tad likts mierā, bet līdz veļu laikam, kad atkal aicināts draudzēties," stāsta Zālītis.
Gadskārtu ieražu muzejpedagoģisko nedēļu laikā bērni, jaunieši un ģimenes uzzinās ne tikai dažādas latviešu tradīcijas, bet arī dažādus pieņēmumus par aizgājēju godināšanu un vāķēšanu, kā arī to, kā cilvēki uztvēruši garu pasauli Kurzemē. Iecerēts izgatavot maskas budēļiem, veikt simbolisku gaiļa upurēšanu un rīkot mielastu veļiem.
