Santa dzīvojusi vismaz 10 valstīs; ārzemēs atrada arī vīru
Pirmajā stāstu pēcpusdienā Cēsu mākslas telpā MALA ar savu piedzīvoto, dodoties pa Svētā Jēkaba ceļu, dalījās Santa Kora.
"Šodienas tēma – Santjago ceļš, ikdiena man bija tik ļoti piesātināta, bija visa kā par daudz, un es sapratu, ka ir laiks, pašai man nepatīk kaut kur kāpt, bet man vajadzēja kaut ko ļoti izaicinošu, tāpēc sameklēju šādu ceļu," skaidro Kora.
Santas ceļotājas pieredzē ir daudzas pasaules valstis. Šī aizraušanās ir sākusies no bērnības.
"Esmu sākusi ceļot no 15 gadu vecuma, tā, krājot naudiņu un vasaras brīvlaikā braucot, esmu izceļojusi 30 valstis. Daudzās, vismaz desmit no tām, es esmu dzīvojusi, atgriezusies, braukusi," atminas Santa.
Uz šo stāstu pēcpusdienu kopā ar Santu atnācis arī viņas vīrs Viktors Antonio, kubietis. Viņš savā ziņā pierāda, ka, ja ir vēlme, latviešu valodu var iemācīties pat trijos mēnešos.
"Man bija ļoti grūti sākumā, neko tiešām nevarēju saprast, jo mana sievasmāte runāja tik ātri, ka es domāju, ka es nekad neiemācīšos to valodu, bet es ļoti gribēju integrēties un gribēju ar cilvēkiem runāt. Bija liela interese par manas sievas ģimeni, lai es varētu stāstīt, kāpēc es esmu šeit. Cilvēki arī šeit man patīk, forši cilvēki, īsti no sirds," stāsta Antonio.
Šobrīd Santas un Viktora mājas ir Cēsīs, bet abi atzīst, ka vēl vēlas ceļot.
"Brauksim apkārt pasaulei - ir daudz, ko mēs gribam redzēt. Tā kā es esmu programmētājs, es varu jebkur strādāt, vienkārši vajag datoru līdzi. Un sievu, un bērnus!" uzsver Antonio.
Taujāta par to, kas ir vissvarīgākais mājupbraucējiem, atgriežoties Latvijā, Santa uzsver vietējās kopienas lomu.
Atbraucējiem šīs tikšanās ir būtiskas
Stāstu pēcpusdiena ir Vidzemes reemigrācijas koordinatores Ingas Madžules iniciatīva, turpinot jau iesākto pasākumu ciklu "Manas mājas Vidzemē". Gūtā pieredze liecina, ka atbraucējiem šādas tikšanās ir ļoti būtiskas.
"Man patīk pašai satikt reemigrantus, man patīk viņus tā kā čupot kopā, tīklot, sapazīstināt vienam ar otru. Vasarā, gada siltākajā laikā, mēs ejam pārgājienos ārā, tad vienkārši negribējās pārtraukt to visu, tā kā ziemas miegā iet un gulēt, tāpēc arī radās šī ideja, ka vajadzētu turpināt, vajadzētu iekštelpās rīkot šādus stāstu vakarus," stāsta Madžule.
Uz šo pasākumu, lai iepazītos ar vidzemnieku pieredzi, bija ieradusies arī Kurzemes reemigrācijas koordinatore Agnese Berģe. Arī viņa atzīst, ka atbraucējiem šādas tikšanās ir nepieciešamas.
"Cilvēki ir bijuši prom 15 -20 gadus, tas nav vienkārši, tāpēc ļoti, ļoti svarīgas ir šādas tīklošanās - viņiem pašiem satikties, apmainīties ar saviem stāstiem, jo viņi jau ir ļoti dažādi, tas viņiem ir būtiski – tikties," skaidro Berģe.
Runājot par problemātiku, ar ko vēl aizvien iznāk rēķināties mājupbraucējiem, abas reemigrācijas koordinatores vispirms min mājokli, darbu un bērnu iejušanos skolā. Taču ir gandarījums, ka mājupbraucēju skaits nav mazs. Aizvadītajā gadā Vidzemē tie bija 181 cilvēks, kas ir trīskāršs pieaugums pret iepriekšējo gadu.
"Šis gads bija arī ļoti aktīvs, iespējams, būs līdzīgi, kā bija pagājušo gadu, ir cilvēki, kas atgriezīsies arī gada izskaņā, bet, protams, visvairāk cilvēku atgriežas vasaras sākumā, vasaras vidū - tad, kad ģimenēm bērni jāsāk ievadīt skolas gaitām, tad pamatā atgriežas," uzsver Madžule.
Nākamā reemigrantu pieredzes stāstu pēcpusdiena būs 24. novembrī Ogrē.
