Kā norādīja AT, uzturlīdzekļu apmērs jānosaka, ievērojot katra vecāka spējas un mantisko stāvokli. Vecāka darbaspējas ir vērtējamas, ņemot vērā vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli un citus personību raksturojošus faktus, kā arī jomu, kurā vecāks darbojas, pelnot iztiku.
Vienlaikus ir būtiski, ka saskaņā ar Satversmi ikvienai personai ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Tomēr noteiktos gadījumos bērna interešu prioritātes princips un labas ticības princips minētās pamattiesības var ierobežot.
Tas nozīmē, ka vecāka spējas īpaši jāvērtē, ja ir pamats apšaubīt, ka vecāks savu pienākumu nodrošināt bērnam uzturu pilda labā ticībā.
AT skaidroja, ka šaubas par labo ticību var rasties vairākos gadījumos. Pirmkārt, ja vecāks vispār negūst ienākumus. Otrkārt, ja vecāks acīmredzami apzināti slēpj savus patiesos ienākumus. Treškārt, ja vecāku kopējie ienākumi nav pietiekami, lai segtu bērnam nepieciešamos izdevumus. Ceturtkārt, ja pastāv citi apstākļi, kad konstatējama vecāka rīcība pretēji labas ticības principam.
Pārsūdzētajā spriedumā nav konstatēts, ka atbildētājs pretēji labas ticības principam izvairījās no uztura maksāšanas pienākuma atbilstoši savām spējām.
Neskatoties uz to, tiesa pievērsa uzmanību vairākiem apstākļiem, kuriem lietā nav nozīmes. Piemēram, konstatēts, ka atbildētājs ir nodarbināts publiskajā sektorā, strādājot vienā darba vietā jau 25 gadus, bet secināts, ka viņam kā "jaunam un veselam vīrietim" ar augstāko izglītību nevajadzētu būt šķēršļiem pelnīt vairāk. AT uzsvēra, ka
tiesai bija jākoncentrējas uz lietā būtiskiem faktiem un apstākļiem, nevis jāsniedz lieki komentāri, savs vērtējums par lietas dalībniekiem vai ieteikumi kādai no pusēm.
AT vērsa uzmanību arī uz to, ka jāņem vērā joma, kurā persona nodarbināta. Tiesa nedrīkst ignorēt normatīvajos aktos konkrētajai profesijai noteiktos ierobežojumus attiecībā uz amatu savienošanu, papildu darbu uzņemšanos un citiem aspektiem.
