Grib runāt ar Daugavpili un lauzt stereotipus
Ejot pa Daugavpils centrālo Rīgas ielu, jau pa gabalu var pamanīt koši sarkanu nojumi. Tās sānus rotā uzraksts divās valodās, vēstot "Nāc, pastāsti, kas mums jāzina par Daugavpili!".
Šajā teltī kopš otrdienas, 22. augusta
"Mēs uzklausām dažādus cilvēkus, kuri nāk ar dažādam problēmām vai arī, tieši otrādi – vienkārši pastāstīt, ka tiem tīri labi viss patīk un nekādu īpašu problēmu tiem nav," pastāstīja "Re:Baltica" pārstāve Evita Puriņa.
Redakcijas plāns ir, vairākas dienas Daugavpilī strādājot mobilā un sabiedrībai atvērtā redakcijā, runāt ar pilsētniekiem, fiksējot reakcijas un reālo situāciju pusotru gadu pēc Krievijas kara sākuma pret Ukrainu.
"Daugavpils no Rīgas ir tālu, gan fiziski kilometros, gan tīri uztveres līmenī. Mēs bieži arī esam dzirdējuši, ka Daugavpils pati jūtas tā, ka Rīga ir tālu un ka Rīgā nevienu īsti neinteresē, kas Daugavpilī notiek. Mēs gribējām braukt un runāt ar Daugavpili, ar daugavpiliešiem. Nav jau nekāds noslēpums, ka ir kaut kāds viedoklis Rīgā vai kopumā Latvijā par Daugavpili un ne vienmēr tas pozitīvākais. Mēs jau tos stereotipus gribam kustināt un pat mazliet lauzt," pastāstīja Puriņa.
Dažādi stāsti un viedokļi
Romāns ir ugunsdzēsējs, kurš uzrunāts uz mirkli piestāja pie sarkanās nojumes un labprāt atbildēja uz jautājumiem. Viņš kā pilsētas iedzīvotājs dalījās ar savām pārdomām par Daugavpili: "Man Daugavpilī lielākā vērtība ir cilvēki, tā ir Daugavpils galvenā bagātība, problēmas pilsētā neredzu. Bet redzu, ka pilsēta attīstās un katru gadu kļūst arvien labāk un labāk."
Kad Latvijas Radio viesojās pie mediju sarkanās telts, stundas laikā to apmeklēja četri cilvēki. Uz to brīdi divarpus dienu laikā tur pabijuši aptuveni 70 iedzīvotāji.
Evita Puriņa daugavpiliešu interesi vērtēja kā labu: "Mēs nevienu aiz rokas neesam te vilkuši iekšā. Te ir cilvēki, kas paši ir vēlējušies ko teikt. Braucot šurp, mēs apspriedām, ka sliktākais būtu tad, ja cilvēki nenāktu, bet pozitīvākais pārsteigums ir, ka cilvēki nāk. Ir maz brīžu, ka neviena te nav. Nāk dažādi cilvēki, un tās tēmas arī ir ļoti dažādas.
Ir daudz cilvēku, kuriem ir sāpe par kaut kādam sadzīviskām problēmām, bet citiem, tieši pretēji – viss ir ļoti labi.
[Stāsta], ka patīk Daugavpils; tā ir vieta, kur labi dzīvot un pēdējos gados ir strauji attīstījusies. Nāk latviski runājošie daugavpilieši, kuri uzskata, ka pilsēta nav pārāk latviska, ka pašvaldība nedara pietiekami daudz. Citi grib izteikties par politiskām lietām. Daudz nāk gados veci cilvēki, kuri nevar nokārtot latviešu valodas eksāmenu un ir uztraukušies, vai viņus vedīs prom no Latvijas."
Daži nāk vairākkārtīgi. Viņu vidū Baltkrievijā dzimusī kundze, kura nav Latvijas pilsone un ar pirmo piegājienu nav nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu. Tā ir viņas galvenā sāpe – vai būs tamdēļ jāpamet Latvija, satraucas sieviete. "Es šo eksāmenu nenokārtoju, jo man ir ļoti vāja atmiņa. Ko vakarā iemācos, to no rīta jau aizmirstu. Es 47 gadus esmu strādājusi Latvijā, maksājusi nodokļus, un lai tagad mani izraidītu?" pauda pilsētniece.
Muzikants un skaņotājs Mihails, kurš ir Latvijas pilsonis, uzskata, ka latviešu valoda jāzina noteikti, taču eksāmenu kārtošana vecāka gada gājuma cilvēkiem būtu jāatceļ.
Nojumi apmeklē arī Vladimirs, viņam 86 gadi, un viņš ir Krievijas pilsonis. "Es biju spiets pieņemt Krievijas pilsonību, lai saņemtu pensiju, jo tikai sešus pirmspensijas gadus strādāju Latvijā. Tagad man ir 240 eiro Latvijas pensija un 250 eiro ik mēnesi nāk no Krievijas. Man jau liekas, ka
Latvijā vispār cilvēki labi dzīvo. Nesen biju Krievijā. Tur pavisam citi viedokļi, cita sapratne, noskaņojums, cita sadzīve.
Pie mums noteikti ir labāk. Bet Daugavpils vispār ir skaista pilsēta, neskatoties uz to, ka ir krievvalodīga. Taču tas neko nenozīmē, mēs vienalga esam Latvijas pavalstnieki, un mums ir jāpilda visi Latvijas likumi un jābūt valstij lojāliem. Tas ir galvenais," sacīja Vladimirs.
Uz "Chayka.lv" žurnālistes jautājumu par Daugavpils pašvaldības darbu Vladimirs tās politiku vērtēja atzinīgi: "Man vispār patīk Elksniņš. Viņam, manuprāt, ir pareizi virzīta politika."
Negāciju par pilsētu, ko uzklausīt, kopumā bija maz. "Chayka.lv" un "Re:Baltica" žurnālistēm nu ir gan savi secinājumi, gan atklājumi par Daugavpili.
"Galvenais, ka cilvēki nāk un grib runāt un stāstīt, pat ja ne vienmēr nosauc savu vārdu. Varu piekrist, ka nav negatīvisms tikai, cilvēki stāsta labas, jaukas lietas. Viņi ir apmierināti.
Galvenā doma, kas te skan – nevajag mākslīgi kādus konfliktus radīt, mēs te dzīvojam uz vietas, un mums viss ir kārtībā," pastāstīja Puriņa.
Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica" savāktos materiālus izmantos tālāk, veidojot vairāku sēriju filmu, kurā būs arī Daugavpils.
