"Es esmu dzimusi 1939. gadā, un 1941. gada jūnijā mūs izsūtīja. Nu, tad jūs varat rēķināt, cik liels noziedznieks es tajā laikā biju," sacīja Biruta Kēse. Viņas izsūtījuma stāsts ir viens no atmiņu stāstiem, kas iekļauts Dzintras Gekas-Vaskas jaunākajā grāmatā "Mātes Sibīrijā", kurā apkopotas intervijas ar 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem.
"14. jūnijā klauvē pie durvīm sarkanarmieši un saņem mūs ciet. Ko tad viņi saņem ciet, – tātad ir mans paps, mana mamma, kuri ir jauni cilvēki, un vecmāmiņa. Un bez tam mana mamma ir stāvoklī, jo viņa gaida nākošo meitiņu," pastāstīja Biruta Kēse.
Šajā tikšanās reizē Valmieras integrētajā bibliotēkā galvenā saruna bija par sievietēm, par mātēm, kurām nācās izsūtījumā iznest vissmagākos pārbaudījumus.
"Abas dzimušas Tālajos Austrumos. Es Blagoveščenskā, es pie Ķīnas robežas." Uz tikšanos atnākušas arī Zinta Gmizo un Ārija Kārkliņa, arī viņas ir Sibīrijas bērni.
Abas sievietes atzina, ka viņas, kas toreiz bija mazas meitenes, var tikai nojaust, ko izsūtījumā nācās izciest viņu mātēm: "Mātes Sibīrijā – es domāju, ka te tiešām būtu īpašs pētījums. Ja nebūtu tām latviešu sievām tāds sīkstums, izturība... tava vecāmamma, ja viņas nebūtu, tad nebūtu tevis arī, godīgi pasakām. Jo diez vai mamma, kura gaida bērnu, spēj izdarīt visu to pirmajā vasarā, kas ir jāizdara, lai visi izdzīvotu."
Bet arī režisorei Dzintrai Gekai-Vaskai ir savs stāsts: "Mana mamma ar trīs maziem bērniem slēpās bunkurā, kur viņa satuvinājās ar manu tēvu, un es esmu bunkura bērns. Un, domājot par mātēm, sievietēm, es domāju, ko iznesa mana mamma un daudzas citas mātes, kas Sibīrijā dzemdēja bērnus, tāpēc šī grāmata ["Mātes Sibīrijā"] ir veltījums mātēm, kaut neliels, bet piemiņai latviešu mātēm."
Režisores tēvs bija leģionārs, un garus gadus viņam nācās pavadīt Gulaga nometnēs. Tādēļ izsūtījuma stāstu, filmu un grāmatu pamatā ir arī ļoti personīga pieredze.
"Es varu pateikt, ka mums Dzintra ir ļoti svarīgs cilvēks. Mēs esam bijušas kopā 2018. gada braucienā." Zintai Gmizo un Ārijai Kārkliņai tikšanās ar režisori ir atkalredzēšanās, jo kopā braukts ekspedīcijā uz Tālajiem Austrumiem.
Kā ikvienam cilvēkam, viņām ir gribējies atgriezties savā, lai arī ļoti skarbā, bet bērnības zemē. "Kaut arī mēs jau neesam nekādas vēl galīgi tantes, bet nu mēs pašas tur neaizbrauktu. Un šobrīd jau tas pilnīgi un galīgi atkrīt."
Abas izsūtījumu pieredzējušās sievietes uzskata, ka šodien saistībā ar Krievijas agresiju vēl jo svarīgāk ir atgādināt par deportācijām: "Ja tā Dzintra nebūtu un neurķētos, nedarītu visu šo... tas ir ārkārtīgi liels darbs, tā ir viņas uzņēmība ar savu komandu." – "Bet man, šķiet, ka tajā materiālā, ko Dzintra uzņem un ko raksta, tas paliek kā tāds izejas materiāls domai par to, kas vispār ir vērtības, cilvēcība un kas pasaulē var notikt un notiek."
Tagad tapis jauns kino stāsts "Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc braucām?", kura tapšanā izmantoti jau iepriekš Krievijā filmētie materiāli. Ar šo stāstu režisore vēlējusies likt aizdomāties un paskatīties arī uz šodienas Krieviju.
"Izveidojām šo jauno stāstu, kas saucas "Kāpēc mēs braucām?", jo pēdējā gada laikā mēs visi esam saistīti ar domām par karu, par trauslo situāciju pasaulē, par nenormālo agresorvalsti Krieviju. Un šeit zālē sēž arī Ārija un Zinta, ar kurām mēs braucām uz Krieviju, un ar katru gadu pret mums izturējās arvien riebīgāk un riebīgāk. Un mēs nemaz nebūtu ticējuši, ka Krievijā, kur bija cilvēki, kas mums bija tā kā draugi, bet tomēr viņos laikam tā domāšana vienmēr ir bijusi tāda, ka viņi ir savādāki, ka viņi ir pārāki, ka viņiem ir visa pasaule jāpārmāca, pasaule jāiekaro, tā pieder viņiem.
Cilvēki, kas mūs it kā uzņēma laipni, kas brauca uz Latviju ciemos, viņi pēkšņi zvana – jūs esiet "natovci", jūs manu draugu nogalinājāt Ukrainā.
Es prasu, kāpēc tad tavs draugs brauca uz Ukrainu. "Nu kā – viņš cīnās pret fašismu..." Visi tie murgi, kas gadiem ilgi ir cilvēkiem Krievijā ar propagandu iemācīti, man likās, ka tam ir kaut kas pretim jānostāda vai jāatgādina, kāda tad Krievija izskatās, kādu mēs viņu redzējām, ko Rietumi tik ļoti grib "iekarot"," skaidroja Geka-Vaska.
Režisore ir pārliecināta, ka jāturpina dokumentēt deportāciju stāsti. Un šobrīd Krievijas agresijas kontekstā tas ir vēl jo svarīgāk.
"Mēs visu laiku darbu turpinām, mēs intervējam cilvēkus. Man ir doma izveidot grāmatu "Dzimuši tur", ir doma arī "Tēvi Gulagos", jo mums ir uzkrājums stāstiem par tēviem. Tās būtu grāmatas. Bet noteikti, ka nākamajā gadā būtu atkal jauna filma, man ir doma par dzimušajiem Sibīrijā. Ieceres jau ir daudz un dažādas, lai Dievs dod spēku to visu paveikt," atklāja režisore.
Filma "Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc braucām?" 25. martā būs skatāma Latvijas Televīzijā.
