ĪSUMĀ:

• Valērija Dzeha aizraušanās ar marionetēm sākās, kad draudzene uzdāvināja lelli no avīzes. 
• Lelles ir kā diplomātes – tās ļauj runāt mīlestības un labestības valodā.
• Karš ar Krieviju notiek arī kultūras jomā. 
• Valērijs darbojas arī Kultūras desantā, kas palīdz militārpersonām pārvarēt kara stresu.
• Viņa izrādes daudzus karavīrus atturējušas no pašnāvības.
• Valērijs savu darbu uztver kā misiju. Tas palīdz viņam sarunāties ar mirušajiem vecākiem.
• Krievija šajā karo blefo un spēlējas ar mūsu psihi, lai parādītu, ka mēs zaudējam.

Viss sākās ar lelli no avīzes

Rihards Plūme, Latvijas Radio: Pirms mēs runājam par to, ko jūs darāt tagad, vēlētos, lai jūs mums pastāstītu, ko darījāt agrāk, piemēram, pirms 5-10 gadiem.

Valērijs Dzehs: Pēc profesijas esmu leļļu teātra aktieris-režisors. Lielākoties nodarbojos ar marionešu teātri. Man tas patika visvairāk, jo Harkivas pilsētā, no kurienes es nāku, ir valsts lielais leļļu teātris, un es vienmēr gribēju palīdzēt šim teātrim ar kādu oriģinālu žanru. Izveidoju "Mazo marionešu teātri". Taisījām izrādes uz mazām skatuvēm un runājām par šo nozīmi, kad lellei, marionetei, ir stīgas, to kāds kontrolē no augšas, un tam tiešām ir kaut kāda sakrāli reliģiska nozīme. Mācījām filozofisko un kultūras izglītību bērniem un pieaugušajiem, pusaudžiem. Tam bija zināmi panākumi, jo strādājām ar dažāda garīgā stāvokļa bērniem, strādājām slimnīcās, rehabilitācijas centros, bērnudārzos, uz skatuvēm. Strādājām arī ar pieaugušajiem, kuri nāca pie mums it kā pēc garīgām, psiholoģiskām zālēm, jo pacēlām ļoti smalku un ļoti sirsnīgu tēmu. Un vienojām ģimenes ar tādu žanru kā ģimenes izrāde – to bija interesanti skatīties gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Šī bija mana nodarbošanās 10 gadus, laikam kopš 2014. gada, kad Ukrainā sākās nemieri, kad [Krievija] anektēja Krimu. Sapratām, ka ir jākoncentrējas uz izglītību, un mēs tieši likām maksimālu uzsvaru uz to, lai mūsu bērniem, mūsu tautai un pilsoņiem dotu šo mūsu valsts kultūras neatkarību un noteiktību un parādītu, ka esam ļoti izglītoti un nobrieduši jauniem laikiem. 

Kā jūs ieguvāt profesiju un kādēļ?

Savu profesiju ieguvu, studējot (Ivana) Kotļarevska vārdā nosauktajā Harkivas Nacionālajā mākslas universitātē. Kotļarevskis ir Ukrainas vēsturiskā personība, kas uzrakstīja dzejoli "Eneida" un bija pirmais, kurš izgudroja mūsdienu ukraiņu valodu. Mācījos leļļu teātra nodaļā, biju Ukrainas cienījamā mākslinieka Vladimira Mihailoviča Gorbunova un Ukrainas tautas mākslinieka Alekseja Jurjeviča Rubinska audzēknis, kuri man iemācīja lellēs redzēt ko vairāk nekā tikai lelli. Redzēt lellēs personību. Sākumā tur mācījos četrus gadus, bet tagad uz pusotru gadu iestājos maģistrantūrā, lai uzrakstītu zinātnisku darbu par šo žanru. Visu studiju laiku nepārtraukti piedalījos starptautiskos festivālos un konkursos, un jau tad man bija doma, ka

vēlos veidot žanru, paplašināt to – lai lelle iegūtu vairāk personības, nekā tas bija tad, kad tikko sāku mācīties. Proti, ka tā ir tikai māksliniece uz leļļu teātra skatuves. Gribēju, lai viņa pārspēj pašas spējas.

Kā jums ienāca prātā ideja radīt teātri?

Ap 2011. gadu man uzdāvināja lelli no avīzes. Tās vārds bija Lū. Mana draudzene māksliniece Darja Kušnerenko izgatavoja šo lelli pēc itāļu mākslas terapijas parauga. Viņa man to iedeva un teica: varbūt kādreiz tu izdomāsi tai priekšnesumu, pasauli, kurā tā dzīvos. Pēc kāda laika, burtiski pēc pusmēneša, man piezvanīja no viena festivāla un teica, ka ļoti vēlas, lai uzstājos ar priekšnesumu. Piekritu, bet nezināju, kādu priekšnesumu rādīt. Ar savu draugu Gļebu Savinovu uztaisījām šai lellei soliņu un laternas stabu – arī no avīzes.

Gājām uz ielas, rādījām naktī nelielā laukumiņā tādu mazu izrādi. Pajokojām, ka šajā brīdī esam izveidojuši teātri.

Un tā arī notika. Mūs ļoti uzslavēja, lūdza turpināt šo stāstu, sākām strādāt pie scenārija pabeigšanas un uztaisīt no tā pilnvērtīgu priekšnesumu. Uzaicinājām leļļu meistari. Pamazām ap lelli vārdā Lū, šo avīzes lelli, sapulcējās komanda, kurā biju es, režisors, divi leļļu mākslinieki, mākslinieks un skaņu un gaismu palīgs. Kādā brīdī sapratām, ka esam netīši, negaidīti radījuši ap sevi komandu un priekšnesumu, kuru vēlamies turpināt. Pie pazīstamā nosaukuma "Mazais marionešu teātris" nonācām caur sapratni, ka esam tikai maza komanda, nodarbojamies ar teātri un mūs ļoti interesē marionetes. 

Runāt mīlestības un labestības valodā

Teicāt, ka braukājāt pie bērniem. Kādēļ tieši pie bērniem un kādas emocijas bērnos novērojāt?

Viss sākās ar bērniem, kuri bija smagi slimi, piemēram, ar vēzi, Dauna sindromu, autismu, garīgajām slimībām, un bērniem, kuriem ir sliktas attiecības mājās, kurus vecākiem atņēma. Teātrī ir tradīcija pēc izrādes dāvināt bērniem lelles, lai viņi ar tām spēlējas, cik ilgi vien vēlas. 

Ieraugot lelles, viņi kļūst par tādiem bērniem, ka nepamani viņu problēmas. Lelle saziņas brīdī ar bērniem sāka viņus ārstēt.

Bet beigās sapratām, ka lelles spēj vienot gan bērnus, gan pieaugušos, gan pusaudžus, gan sirmgalvjus. Lelle var apvienot ne tikai ukraiņus, bet arī dažādas tautas. Lelle ir diplomāte, kas prot runāt visās pasaules valodās, un visi viņu sapratīs. Tas kļuva par manu jēgu un mērķi turpināt šo žanru.

Par kādām tēmām pārsvarā bija jūsu izrādes? 

Sākumā mūsu repertuārs bija atšķirīgs pieaugušajiem un bērniem, bet pēc kāda laika rādījām abām auditorijām vienus un tos pašus priekšnesumus. Veidojām priekšnesumus par dažādām tēmām – nodevību, vilšanos, vientulību, naidīgumu. Bet visās šajās tēmās bija frāze, ka varam to visu uzvarēt un pārvarēt, varam to visu padarīt labāku, lai labestība un mīlestība uzvar. Piemēram, pēc Papesku lugas motīviem ir luga "Saules stars", kurā teikts, ka mīlestība parādās tad, kad tu to vari pazaudēt. Šī ir ļoti sarežģīta frāze, kuru gribējām atšifrēt, jo katram bērnam ir posms, kad viņš pirmo reizi kādu zaudē – vecmāmiņu, vectētiņu, dzīvnieku, draugu, mammu, tēti.

Īpaši tagad Ukrainā bērni diemžēl bieži saskaras ar tuva cilvēka zaudēšanu, un mēs cenšamies viņiem to izskaidrot caur satikšanos un mīlestību, kā arī to, ka nav iespējams pazaudēt divas mīlošas sirdis – balerīnu un peli.

Mēs cenšamies bērniem un pieaugušajiem skaidrot, ka zaudējumu var pārdzīvot un var saglabāt mīlestību, atmiņu. Tās ir tādas filozofiskās tēmas, kuras ir grūti īsi izskaidrot, bet ļoti viegli un vienkārši parādīt izrādē un izskaidrot caur teātra tēlu.

Ukraiņu valodas un kultūras spēks

Daudzi ukraiņi tagad kara dēļ nevēlas runāt krieviski. Kādā valodā bija jūsu izrādes? Vai pirms pilna mēroga iebrukuma vai vēl agrāk mainījāt valodu?

Harkiva ir krieviski runājoša pilsēta, un tāda ir bijusi jau ilgu laiku. Sākumā, 2014. gadā, strādājām teātrī krievu valodā.  Bet mums bija uzdevums vispirms atrast saskares punktu ar publiku, un tad izrādi pārtulkot ukraiņu valodā un spēlēt tālāk, saprotot, ka skatītāji turpinās uz to iet un nepievērsīs uzmanību, kādā valodā izrāde tiek spēlēta. Aicinājām cilvēkus nākt otrreiz, trešo reizi uz šo priekšnesumu un salīdzināt, kā tā skanēja krieviski un kā – ukraiņu valodā. Uzdevums bija parādīt cilvēkiem salīdzinājumu starp mūsu kultūru un tās valsts kultūru, kas šodien ir agresors. 

Cilvēki teica, ka ukraiņu valodā izrāde izklausās dvēseliskāk.

Rakstījām paši savas lugas tikai ukraiņu valodā. Tā kļuva par lielisku iespēju parādīt cilvēkiem, ka ukraiņu teātris ir daudz bagātāks un spēcīgāks par to, ko mēs viņiem piedāvājām iepriekš. Cilvēki saprata, ka, pārejot uz ukraiņu valodu, viņi kļuva daudz labāki un izaug, jo viņu kultūra viņiem palīdzēja. Viņi vairs nejūt pretestību tam. Mūsu plāns darbojās – liels skaits cilvēku kopā ar mums pārgāja uz ukraiņu valodu un viņu dzīve kļuva labāka.

Man personīgi dzīve ir kļuvusi daudz labāka. Es radikāli mainīju savu dzīvi, kad sāku runāt tikai ukraiņu valodā un visas savas izrādes sāku spēlēt ukraiņu valodā. Pirms tam es saskāros ar lielām problēmām un lielām neveiksmēm.

Mēs zinām, ka fiziski karš notiek frontē. Bet, kā jūs teiktu, vai pastāv arī, ja tā to var nosaukt, kultūru karš?

Jā, tāds karš ir. Gribu runāt par Kultūras desantu. Iestājoties Kultūras desanta rindās un redzot mūsu valsts kultūras pretuzbrukuma plānu, kad valsts pārgāja uz ukraiņu valodu un ukraiņu kultūru, kad valsts pavērsās pati uz sevi, mūsu ienaidniekam sākās vairāk problēmu frontē un ne tikai. Kultūra un kultūras karš kļuva par mūsu tautas uzdevumu numur viens, jo

Krievija un viņu rīcība galvenokārt ir vērsta uz to, lai iznīcinātu mūsu "es" – to, ko mums dod kultūra, kad saprotam, kas mēs esam un ar ko atšķiramies no citiem.

Krievija to visu iznīcināja un cenšas turpināt to darīt. Tā uzbrūk kultūras vērtībām, iznīcina pieminekļus un tā tālāk. Bet to aizstāvot gan frontes līnijā, gan civiliedzīvotāju vidū, redzam, kā aug un nostiprinās pretošanās gars un cīņasspars, jo cilvēki saprot, par ko viņi cīnās – kultūras neatkarību un brīvību, savu kultūras identitāti. Tam visam vēlāk būs ļoti liela nozīme – ja uzvarēsim karu, bet zaudēsim cīņā par kultūru, tad mūsu valstij ir tādas pašas iespējas sabrukt kā citām. Mūsu kultūra esam mēs paši, tā ir izpratne par to, kas ir jūsu saknes.

Kā jūs atceraties pilna mēroga iebrukuma sākumu? Ko tas nozīmēja jums un jūsu teātrim?

Man tas nozīmēja to, ka raķetes atlidoja tur, kur dzīvoju – Saltovkā, kur mana sieva un bērns dzīvo vēl līdz šai dienai. Mēs pamodāmies no tā, ka pa mums šauj. Jau pirmajā dienā sākām meklēt cilvēkus, kuriem varētu palīdzēt. Pēc kāda laika jau sākām palīdzēt militārpersonām, kuras turēja aizsardzību. Papildus tam, ka vajadzēja viņiem atnest pārtiku, zāles, viņiem vajadzēja palīdzēt arī morāli, jo bija ļoti grūti izturēt stresu. Un man bija instruments – lelles. Piedāvāju viņiem šīs lelles un mēģināju strādāt ar viņu psiholoģisko stāvokli, izdevās. 

Palīdz pārvarēt kaujas stresu

Jūs jau pieminējāt Kultūras desantu. Kā sākās sadarbība ar to?

Kad Harkivas apgabalā bija pretuzbrukums, strādāju ar bērniem, kuri bija okupācijā, jo zināju, kā to darīt. Tur bija Koļa Serga, Kultūras desanta vadītājs, kurš strādāja ar karavīriem. Viņš mani uzreiz uzaicināja pievienoties viņiem un sākt darīt kopīgu lietu. Kopā sarakstījām dažas programmas. Viņš mēģināja ieteikt, kādai lellei vajadzētu izskatīties, sniedza daudz padomu, skatu no malas. Mēs kā Kultūras desants braucām pa visu Doneckas apgabala frontes līniju, ieguvām militārpersonu uzticību. Mūsu programmas ir ne tikai līdzīgas, bet tās viena otru papildina, un no šī brīža sākām veidot globālāku un plašāku skatījumu uz Kultūras desantu.

Esat armijas sastāvā?

Esmu Ukrainas bruņoto spēku virsnieks, militārpersonu morālā un psiholoģiskā atbalsta virsnieks. Ilgu laiku biju prettanku karavīrs, pēc tam pārgāju uz kājniekiem, turpinu strādāt ar Kultūras desantu.

Cik bieži sanāk doties pie karavīriem frontes līnijā?

Regulāri, praktiski bez pārtraukuma. Kultūras desantā darbojas vairāk nekā sešas ļoti mobilas grupas. Katrā grupā ir vairāki profesionāli cilvēki, kas to dara. Tas ir divu, trīs, četru sanāksmju darbs dienā. Bez pārtraukuma, bez brīvdienām. Tā ir pilnīgi visas frontes līnijas apkalpošana. Tas ir darbs ar kaujas stresu, motivācijas programmām, tas ir darbs rehabilitācijas centros, mācību centros, treniņu laukumos. Tā ir grāmatu izdalīšana frontē, lai karavīri vairāk lasītu un strādātu pie savas pašattīstības. Tās ir pastāvīgas konsultācijas, psiholoģiskā palīdzība un frontē notiekošā analīze.

Tad sanāk, ka jūs ne tikai izrādes rādāt, bet arī citu darbu darāt?

Jā, es strādāju kā virsnieks karavīru analīzē un psiholoģiskā sagatavošanā kaujām, palīdzu izkļūt no kaujās gūtā stresa. Gan izrādes, gan kultūra man ir galvenais instruments, ar ko strādāt, jo kultūra ir visefektīvākais veids, kā ātri un precīzi noteikt problēmu un novērst šīs problēmas sekas. Piemēram, Ukrainā ir tāds instruments kā bandura – nacionāls, vēsturisks instruments, kas visos izsauc uzticību un autoritāti. Neviens nestrīdēsies, kāpēc man tas ir vajadzīgs. Bandura ļoti labi izskaidro cilvēkiem, kas mēs esam un kāpēc mēs cīnāmies līdz pēdējam.

Drīz Ziemassvētku lugas atkal sāks ceļot pa fronti, jo tas ir mūsu tradicionāls un vēsturisks teātris, kuru zina gandrīz visas pieaugušo karavīru paaudzes. Ir ļoti svarīgi Jauno gadu un Ziemassvētkus pavadīt tradicionālā teātra sabiedrībā – tā ir gara pacelšana ar kultūras palīdzību. 

Sanāk, ka esat ne tikai karavīrs-aktieris un režisors, bet arī psihologs?

Jā, būtībā tā arī ir.

Cik tuvu frontei šis darbs notiek? Pieļauju, ka tie ir gan vairāki desmiti kilometri no frontes, gan frontes pirmajās līnijās.

Jā, tas tiek darīts ļoti tuvu [frontei]. Viss ir atkarīgs no tā, kurš frontes sektors tas ir un kāda ir vajadzība. Gadās, ka strādājam ar rehabilitāciju frontes aizmugurē. Gadās, ka grupa piebrauc kilometru vai divus no frontes līnijas, lai motivētu un ātri atgādinātu svarīgas vērtības un uzskatus. Kultūras desants apmierina visas šīs vajadzības visefektīvākajā līmenī, sākot no brīža, kad cilvēks ir tikko izsaukts uz fronti, kad mēs viņu sagatavojam psiholoģiski, līdz atbalstam frontē un rehabilitācijas procesā.

Darbs droši vien notiek gan zem atklātas debess, gan arī zem zemes? 

Pilnīgi pareizi – zem atklātas debess, arī zemnīcās, tranšejās un pazemē. 

Ir arī bijuši, piemēram, incidenti un apšaudes darba laikā?

Jā, ir bijuši. Diemžēl ir arī zaudējumi. Šis ir karš, un mēs kā militārpersonas izejam pilnu apmācību, kas ietver arī darbu apšaudes laikā, pusaplenkumā.

Darbs turpinās arī aukstajā gada periodā?

Jā, turklāt aukstā laikā vēl jo vairāk. Ja vasarā visvairāk laika veltām militārpersonu sagatavošanai mācībām, jo ​​ir lielāka iespēja to darīt, tad aukstajā sezonā strādājam trīs līdz četras reizes vairāk, jo ir iespēja strādāt konkrēti ar diviem vai trim cilvēkiem mājās, mazās vietās, kur ir silti, omulīgi. Darbs neapstājas pat uz dienu.

Attur no pašnāvības

Kādas emocijas jūs novērojat karavīros savas uzstāšanās laikā frontē?

Emocijas ir dažādas. Vissvarīgākā emocija ir tad, kad cilvēki saka, ka tieši tas viņiem tagad ir vajadzīgs. Cilvēki saka – pateicoties šim darbam, viņi vairs nedomā sliktu par savu likteni. Šis darbs viņus izglābis no sliktām domām par viņu dienu, palīdzējis atrast spēku strādāt ar sevi.

Viņi raud, viņi smejas, viņi ir laimīgi un aizdomājas. Viņi interesējas par kaut ko jaunu, aizmirst kaut kādus notikumus, kaut ko sliktu.

Viņi apstrādā savu pieredzi un analizē to, pārvērš šo pieredzi savos panākumos, savā ierocī, savā spēkā. Pēc katras tikšanās ar Kultūras desantu karavīri šajos apstākļos sāk saprast sevi savādāk un labāk. Viņi iegūst enerģiju un spēku. Ieraugot leļļu izrādi, viņos atgriežas resursi.

Leļļu izrāde 10-15 minūšu laikā var izdarīt darbu, ko psihologs parasti izdara divu stundu garumā.

Tas ir kaut kas ļoti spilgts un precīzs, kas viņiem nepieciešams, jo ieslēdzas iztēle, viņi apstrādā visas savas bailes, traumas un izsaka tās caur asarām un spilgtām emocijām. Viņi morāli atveseļojas. Rezultāti var būt pēc nedēļas, mēneša. Tā ir kā sēkla, ko tu iesēj un tā aug. Tā izaug par lielu koku, kas viņam dod spēku, un no šī koka viņš gūst iedvesmu un iespaidus.

Vai esat novērojis, ka daļai karavīru, piemēram, ir tādas psiholoģiskas problēmas vai noskaņojums, ka jūs varat pateikt, ka viņš vēlas izdarīt pašnāvību un izdarīt kaut ko radikālu? 

Jā. Gadījās, ka pēc darba viens karavīrs mani pasauca pie sevis, un, pateicoties par šo darbu, parādot savu rotaļlietu – lelli, kuru viņš tur pie sevis kabatā, viņš izņēma granātu un teica, ka viņš grib man iedot šo granātu. Paņēmu granātu un jautāju, kāpēc tu man to dod? Viņš saka:

"Ar šo granātu es gribēju sevi uzspridzināt, bet tagad negribu to darīt un, pateicoties jums, jūsu lellēm, tagad varu jums to pastāstīt. Paņem to, bet es paturēšu visus šos iespaidus, jo tu man palīdzēji".

Bija arī gadījums, kad kāds vīrietis pienāca klāt, norādīja uz lelli un teica, ka "kaujas laikā es redzēju šo eņģeli un viņš mani izglāba. Un tu tikko parādīji man šo eņģeli". Līdzīgu gadījumu bijis daudz. Reizēm cilvēks deva mājienus par kādām darbībām, bet par tām nerunāja atklāti, bet es sapratu, par ko viņš runā. Dažreiz cilvēks runāja atklāti, un es sapratu tieši, ka tas viņam ir svarīgi. Tāpēc šis darbs ļoti ietekmē cilvēku.

Darbu uztver kā misiju

Jūs dāvājat karavīriem labas emocijas un citas lietas, bet ko saņemat pretī jūs? Vai arī jums karavīri dāvā savas emocijas, varbūt nomierina, kad esat satraukts?

Pretī es vispirms saņemu viņu pateicību. Es pateicos viņiem par to, ka varu izpildīt savu misiju Dieva priekšā. Es iegūstu sev garīgu saikni ar Dievu, ar viņiem, ar saviem vecākiem, kuri nomira, bet es atceros viņus un zinu, ka tas, ko es daru, ir arī mēģinājums ar viņiem sarunāties. Māksla, kultūra palīdz mums sarunāties un runāt garīgi, ar dvēseli, ar kaut ko augstāku un svarīgāku.

Tas arī dod spēku un iespēju saprast, ka esmu īstajā vietā, jo redzu, ka kādam tas palīdz.

Vai kādreiz redzat karavīros bērnus? Kā viņi, piemēram, atgriežas bērnībā un tamlīdzīgi?

Tas ir pirmais, ar ko es sāku. Es to daru ar burvju triku – mājot ar roku, sūtot viņiem sveicienus no civiliedzīvotāju bērniem. Jo vispār visi karavīri, visi virsnieki, seržanti, kad viņi skatās leļļu izrādi, kļūst par bērniem, kuri tic, ka viņu acu priekšā notiek maģija. Viņi pārstāj būt par skarbajiem vīriešiem un sievietēm. Viņi ir patiesi laimīgi, ka atkal ir bērnībā, jo bērnībā mums bija spēks sapņot un ticēt mīlestībai un labestībai, būt neuzvaramiem. Mums tas bija ļoti svarīgi toreiz, un tas ir ļoti svarīgi arī tagad.

Ko esat novērojis, cik grūti ir strādāt ar psiholoģiskām traumām? Fizisku traumu mēs uzreiz redzam, pats cilvēks to jūt un redz. Bet kā ir ar tām traumām, kas ir cilvēka galvā?

Ir grūti ar viņiem strādāt, jo tu nezini, kurā brīdī saki kaut ko tādu, kas viņam palīdz. Taču taisnība – tu uzreiz redzi šo traumu, redzi un jūti tās viņa sāpes. Lai saprastu, ka dari pareizi, viņam tev ir jāatveras. Viss ir balstīts uzticībā. Ja viņš tev uzticas, viņš tev pateiks, ka tas viņam paīdz vai nepalīdz. Ja viņš tev neuzticas, tad pateiks jebko un tā nebūs taisnība, jo viņš vienkārši nevēlas tevi aizvainot. Tāpēc darbs ar traumām ir sarežģīts, jo tu nezini savu rezultātu, cik efektīvs tu esi.  Mans uzdevums nav viņu izārstēt, bet gan vadīt un dot viņam pašpalīdzības rīku. Kultūras desants arī neatrisina visas frontes līnijā esošo militārpersonu problēmas, bet dod viņiem instrumentus, lai palīdzētu sev.

Krievijas blefs ar mūsu psihi

Kad runājam ar cilvēkiem no Ukrainas, parasti dzirdam to, ka viņi tic uzvarai, tic labajam. Arī karavīri to saka. Bet ko esat novērojis, vai ir kādi karavīri, kuri ir sabrukuši, ka viss ir slikti, pasaulei būs gals?

Jā, ir tāda lieta. Un tas ir mūsu galvenais Kultūras desanta darbs – strādāt ar cilvēkiem, kas zaudējuši ticību un vīlušies. Katra cilvēka vilšanās pamatā ir dažādi iemesli, un tie ir jānoskaidro. Cilvēki uzticas kultūrai, un viņi uzticas saviem brāļiem, veterāniem, kas jau ir nogājuši kādu ceļu. Tad mēs saprotam, ka mums nav tiesību dusmoties. Šis ir karš, un ienaidnieka mērķis ir jums pēc iespējas vairāk sajaukt galvu.

Viens no galvenajiem kara noteikumiem ir melot, prast labi melot un pārliecināt tevi, ka tu tūlīt zaudēsi, lai tu pārstāj ticēt savai uzvarai.

Kultūras desants un kultūra kā instruments palīdz saglabāt ticību patiesībai un taisnīgumam, un tam, ka mēs varam izturēt un iznīcināt pret mums vērstos ienaidnieka ieročus. Ka mēs esam stiprāki, gudrāki un varam tikt galā to. Viss blefs, ko Krievija mums rāda, ir tikai spēle ar mūsu psihi, lai parādītu, ka mēs zaudējam.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Pirmkārt, turpināt palīdzēt militārpersonām tikt galā ar psiholoģiskām problēmām, attīstīt veterānu virzienu, audzināt bērnus un būvēt teātri, pamatojoties uz nepieciešamību ieguldīt šo pieredzi jaunajā paaudzē, ko mēs tagad šeit gūstam. Arī militāro pieredzi. Un visu agresiju, kas tagad rodas, pārveidot jaunas skaistas, skaistas valsts radīšanā. Agresija ir tas, kas iznīcina, bet mīlestība un ticība labākajam ir tas, kas rada, kas atšķir mūs no ienaidnieka. Esam gatavi turpināt dzīvot par katru cenu. Tā ir mūsu šī brīža galvenā misija un nākotnes plāns – virzīties uz pilnīgu uzvaru un cīņu par savu neatkarību, par savu kultūru.